29. septembrī, kad latvieši svin rudens saulgriežus – Miķeļdienu, Skrindu dzimtas muzejs aicināja atcerēties un iepazīt senču vakarēšanas tradīcijas. Vaboles vidusskolas jauniešus ar latviešu tradīcijām iepazīstināja etnogrāfiskais ansamblis “Vabaļis”, vietējais amatnieks Varis Vilcāns un saimniece Ināra Mukāne.
Jau kopš seniem laikiem latviešiem bija ierasts tumšos rudens un ziemas vakaros pulcēties kādās mājās, lai kopīgi padziedātu, uzgrieztu kādu danci, ietu rotaļās un veltītu laiku dažādu rokdarbu darināšanai. Šādas vakarēšanas Latgalē sauktas par suprātkām. To laikā ļaudis gan pastrādāja, gan atpūtās, bet jaunas meitas sev pielocīja pūru. Tieši šādu pasākumu laikā vecā paaudze nodeva jauniešiem savas gudrības un pieredzi. Mūsdienās šī tradīcija ir izzudusi, taču vēl glabājas vecākās paaudzes atmiņās. Skrindu dzimtas muzejs ir nolēmis šo aizmirsto tradīciju celt saulītē un mācīt jaunajai paaudzei.
Skrindu dzimtas muzeja direktore Anna Lazdāne stāsta, ka muzeja projektam “Vakarēšana munā sātā” izdevies gūt finansējumu Latgales kultūras programmu konkursā. Projekta ietvaros notika ekspedīcija, kuras laikā ierakstītas tuvāko kaimiņu pagastu ļaužu atmiņas par vakarēšanas tradīcijām. “Izrādās, tā ir sanākšana kopā, padziedāšana, kāda amata prasmju apgūšana. Vienā mājā bija aušanas tradīcijas, citās bija kalēji vai prasmīgi amatnieki. Cilvēki vērpa šķeterēja, tina dziju, auda segas, rakstainus dvieļus, galdautus. Tāpēc arī tām sieviņām pūrs ir tik bagāts,” saka Anna. Toreiz dažādi stāsti un pieredze tika nodota no mutes mutē, tāpēc šādas tikšanās bija ļoti vērtīgas. Vakarēšanas laikā mājas saimniece ciemiņiem sarūpēja gardu un sātīgu maltīti, lika galdā dažādus gaļas ēdienus, sautētus kāpostus, vārītus kartupeļus, krāsnī ceptus pīrāgus, pankūkas, ko nu kuram ļāva rocība. “Šodien mēs uzskatām par ļoti ekskluzīvu lietu lietot dabisku pārtiku, ekoloģiskā vidē audzētu, bet toreiz tā bija ierasta lieta. Tāpēc cilvēki priecājās, dziedāja, ēda. Saime pulcējās kopā, saimes bija lielas. Šodien mēs esam tālu no tā visa. Tāpēc arī mēs gribējām iemūžināt, parādīt jaunajai paaudzei, ka var pulcēties kopā, būt kā viena saime,” saka muzeja direktore. Diemžēl Covid-19 mainīja plānoto pasākuma norisi, liedzot uz to aicinot daudz apmeklētāju, tāpēc galvenā auditorija bija vidusskolas jaunieši.
Ekspedīciju laikā uzrunāto teicēju stāstītais ir ierakstīts diktofonā, dāvinājumā no iedzīvotājiem iegūti vērtīgi seni rokdarbi un trauki, kas atradīsies muzeja krājumā un būs apskatāmi izstādēs.
Diemžēl daudzu cilvēku, kas zināja senās vakarēšanas tradīcijas, vairs nav šai saulē. Pagasta lepnums ir etnogrāfiskais ansamblis “Vabaļis”, kura dziedošās sievas vēl atmin savu bērnības un jaunības laiku, kad vakarēšana tika piekopta pašu saimē. Viņas labprāt dalījās ar jauniešiem savās zināšanās, aicināja minēt mīklas un iepazīt senos tautas ticējumus.
Ansambļa teicēja Veneranda Putroma skaidroja jauniešiem, kas tad īsti ir Miķeļi un kā tos svinēja agrāk. Miķeļi tiek saukti par rudens saulgriežiem, kad diena kļūst tikpat gara kā nakts. Līdz Miķeļdienai visiem lauku darbiem jābūt padarītiem, atliek tikai apart laukus. Kad raža jau novākta, ļaudis sanāk kopā pie klātiem galdiem, dzied, dejo. Tas arī bijis laiks, kad puiši sev lūkojās līgavas, lai vestu mājās saimnieci un dzimtai būtu turpinājums.
Savās zināšanās un prasmēs ar jauniešiem dalījās Vaboles amatnieks Varis Vilcāns. Viņa meistarklasē jaunieši mācījās no koka detaļām pagatavot oriģinālus vēja zvanus. Daudzi šai nodarbei ķērās klāt gana nopietni un uzmeistaroja sev neparastus dekorus.
Amatnieka darbarīku kastē var ieraudzīt dažādus interesantus instrumentus, dažus no tiem viņš uzmeistarojis pats. Ar tiem viņš no koka darina daudzveidīgus radošus un praktiskus izstrādājumus. Teicams amatnieks bijis Vara vectēvs, pratis gan apavus labot, gan karotes grebt, tāpēc attiecīgi darbarīki allaž bijuši viņu mājās un Varis ar laiku iemācījies arī pats tos likt lietā.
Pasākuma laikā viņš greba ķipīti pirtiņai no vēja izgāztas liepas, ko uzgājis tepat Vaboles parkā. Meistars atklāj, ka no liepas koka karotes iznāk vieglas un tāpēc ērtas lietošanā. Varis meistaro dažāda veida un formas karotes, katrai no tām ir savs pielietojums, eksperimentē ar dažādu kokmateriālu. Amatnieks atklāj, ka izmēģinājis veidot karotes no akācijas koka, taču sapratis, ka šādas karotes nav lietojamas zupas strēbšanai, jo koksne izraisa alerģiju. Iespējams, koksne ir indīga, tāpēc labāk to izmantot tikai dekoratīvos nolūkos. Aromātiska ir ābeles koksne, bet to var izmantot tikai svaigu, jo izžuvusi tā nepadodas apstrādei.
Kad izstrādājumi ir gatavi, svarīgi tos pareizi izžāvēt, lai materiāls nesaplaisātu. Varis pamāca, ka visvienkāršākais paņēmiens ir ietīt koka priekšmetus avīzēs un ielikt celofāna maisiņā. Avīzes uzsūc lieko mitrumu, atliek vien tās regulāri nomainīt.
Pie viņa galdniecības piederumiem noliktas dažādas formas karotes, arī kāda ar ļoti īsu rokturi. Amatnieks atzīst, ka šo izgatavojis pēc pasūtījuma kādam sirmgalvim. Tā kā vecajam cilvēkam trīc rokas, viņam esot grūti noturēt parastu zupas karoti, bet šāda ar īsu rokturi viegli iegulst rokā un ir ērti lietojama.
Ieklausoties amatnieka stāstītajā, varēja uzzināt arī dažādas citas interesantas lietas, piemēram, par kādu atradumu, kas nāk no grāfu Plāteru-Zībergu muižas Līksnā. Tas ir kāds interjera fragments, neliels svečturis, kas savulaik rotājis plauktiņu ar dvieļu turētāju. To pēc ugunsgrēka muižā 1905. gadā atradis viņa vecvectēvs muižas dārzā. Svečturis bija salūzis un gadu desmitiem glabājās mājās, taču pērn Varis to salaboja.
Patīkama rosība pasākumā laikā notika arī Skrindu dzimtas muzeja Kulinārā mantojuma telpā, kur saimniece Ināra Mukāne gatavoja maltīti vakarēšanas pasākuma dalībniekiem. Uz plīts kastroļos vārījās kartupeļi un sutinājās skābēti kāposti, panna čurkstēja desiņas, bet krāsnī cepās garda ābolkūka un āboli, kas tika pasniegti ar saputotu putukrējumu un biezpienu.
Lai arī sutinātus kāpostus prot gatavot vai ikviena saimniece, taču katrai tie izdodas atšķirīgi. Ināra atzīst, ka nekāda liela noslēpuma viņai neesot – viņa liek katla sutināties skābus kāpostus, klāt pievieno apceptus sīpolus, lauru lapas, garšvielas un sautē gatavus. Kāpostus viņa skābē pati ar burkāniem, ķimenēm, sāli un cukuru. Šie tapuši divas dienas iepriekš. Arī pašai sutināti kāposti ikreiz iznākot citādāk.
Nākamā vakarēšana ieplānota 10. novembrī – Mārtiņdienā, kad uzmanības centrā būs danči un rotaļas, tāpat varēs apgūt dažādas amatu prasmes un izbaudīt saimnieces gatavotos Latgales ēdienus.
Avots: www.daugavpilsnovads.lv
