Nacistiskais karaspēks Daugavpilī ienāca 1941. gada 6. jūnijā un līdz ar pirmajām okupācijas dienām uzsāka Daugavpils ebreju iznīcināšanas kampaņu. Saskaņā ar 1941. g. 15. jūlija rīkojumu visiem ebrejiem bija jāpārceļas uz geto – nocietinājumiem Daugavas kreisajā krastā. Pārsvarā geto ieslodzītie bija Daugavpils ebreji, bet vēlāk uz šejieni pārvietoja dažus tūkstošus ebreju no tuvākajām pilsētām un lauku apvidiem – Krāslavas, Grīvas, Višķiem, Indras, Kārsavas, Dagdas, Ilūkstes apriņķa un citām vietām (tai skaitā arī Lietuvas). Kopumā geto atradās ap 15 000 – 20 000 ebreju, no kuriem izdzīvoja mazāk par 100 cilvēku. 1941.g. 8.- 9.novembrī kārtējās geto selekcijas rezultātā ap 1134 ebreji, tai skaitā bērni, tika nosūtīti uz Mežciemu un nošauti. 1967.gadā masu slepkavības vietā, netālu no Mežciema stacijas, tika uzstādīts piemiņas obelisks. 1974. gadā tika uzstādīts piemiņas akmens, kura uzraksts krievu valodā vēsta: “Šajā vietā 1941.g. 8.-9. XI vācu fašisti nošāva 2000 mierīgo iedzīvotāju – bērnu un pieaugušo”.