1919. gada 30. decembrī Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis, virspavēlnieka štāba priekšnieks Pēteris Radziņš un Polijas militārais pārstāvis Latvijā Aleksandrs Miškovskis Rīgā parakstīja abu valstu virspavēlniecību līgumu par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai, kas bija nostiprinājusies Latgalē. Saskaņā ar Polijas un Latvijas armijas virspavēlniecību vienošanos 1920. gada 3. janvārī abu valstu karaspēki pārgāja Daugavu, ieņēma Daugavpili un 5. janvārī pie Višķiem savienojās. Kopumā kaujās iesaistījās ap 20 000 Latvijas armijas un 35 000 Polijas armijas karavīri. Kopējos spēkus komandēja poļu ģenerālis Edvards Ridzs – Smiglijs. Karavīri cīnījās smagos meteoroloģiskajos apstākļos, jo sals brīžiem sasniedza – 30° C.
Sakarā ar Daugavpils atbrīvošanu Rīgā 5. janvārī notika plaša manifestācija. Garnizona daļas orķestra pavadībā devās uz valdības namu, kur tās uzrunāja Kārlis Ulmanis, pieminot sabiedroto – poļu karavīru – nopelnus, pēc tam – uz armijas virspavēlnieka štābu un Polijas diplomātisko pārstāvniecību. Pie tās garnizona priekšnieks un Polijas militārais pārstāvis teica uzrunas, bet karavīri uzsauca trīskārtīgu “urrā” par godu Polijas valsts vadītājam un armijas virspavēlniekam Juzefam Pilsudskim.
Lai iepazītos ar situāciju, 6. janvārī Daugavpilī ieradās Anglijas militārās misijas vadītājs ģenerālis Alfrēds Berts 6, kas pieņēma poļu un latviešu karaspēka parādi un pēc atgriešanās Rīgā pauda atzinību par abu armiju sadarbību.
25. janvārī Daugavpilī uz tikšanos ar Polijas valsts vadītāju un armijas virspavēlnieku Jozefu Pilsudski ieradās Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis. Tikšanās noritēja ļoti draudzīgā atmosfērā poļu virsnieku klubā, pēc tam kopīgi apskatot pilsētu un apmeklējot 1.leģiona divīzijas teātra izrādi. Pie ēkas, kur notika šī tikšanās, uzstādīta memoriālā piemiņas plāksne.
Informācija sagatavota izmantojot Dr. hist. Ērika Jēkabsona rakstu “Starptautiskā reakcija pēc Latgales atbrīvošanas. Ārvalstu armijas Latvijas neatkarības karā”