Nacistiskais karaspēks Daugavpilī ienāca 1941. gada 6. jūnijā un līdz ar pirmajām okupācijas dienām uzsāka Daugavpils ebreju iznīcināšanas kampaņu. Saskaņā ar 1941.g. 15. jūlija rīkojumu visiem ebrejiem bija jāpārceļas uz geto – nocietinājumiem Daugavas kreisajā krastā. Pārsvarā geto ieslodzītie bija Daugavpils ebreji, bet vēlāk uz šejieni atdzina dažus tūkstošus ebreju no tuvākajām pilsētām un lauku apvidiem – Krāslavas, Grīvas, Višķiem, Indras, Kārsavas, Dagdas, Ilūkstes apriņķa un citām vietām (tai skaitā arī Lietuvas). Kopumā geto atradās ap 15 000 – 20000 ebreju, no kuriem izdzīvoja mazāk par 100 cilvēku. Daugavpils Komunālajos kapos pārapbedīta daļa no Mežciema mežā nošautajiem Daugavpils geto gūstekņiem, kuru mirstīgās atliekas atklātas 20.gs. 50. gados. Pirmajos pēckara gados pārapbedījumi atradās vecajā ebreju kapsētā, bet 20.gs. 70. gados, līdz ar kapsētās likvidāciju, piemineklis tika pārnests uz Komunālo kapsētu. Uz pieminekļa ir uzraksts krievu un jidiša valodā: “Šeit dus ebreju ģimenes, kuras nošāva hitleriešu bendes 1941-1945”.