Nacistiskais karaspēks Daugavpilī ienāca 1941. gada 6. jūnijā un līdz ar pirmajām okupācijas dienām uzsāka Daugavpils ebreju iznīcināšanas kampaņu. Saskaņā ar 1941.g. 15. jūlija rīkojumu visiem ebrejiem bija jāpārceļas uz geto – nocietinājumiem Daugavas kreisajā krastā. Pārsvarā geto ieslodzītie bija Daugavpils ebreji, bet vēlāk uz šejieni atdzina dažus tūkstošus ebreju no tuvākajām pilsētām un lauku apvidiem – Krāslavas, Grīvas, Višķiem, Indras, Kārsavas, Dagdas, Ilūkstes apriņķa un citām vietām (tai skaitā arī Lietuvas). Kopumā geto atradās ap 15 000 – 20’ 000 ebreju, no kuriem izdzīvoja mazāk par 100 cilvēku.
Mežciema (vēsturiskais nosaukums Poguļanka) mežā no 1941.g. jūlija līdz 1943.g. beigām tika nošauti dažādos laikos izvestie no Daugavpils geto ebreji. Precīzs upuru skaits nav zināms.
Ebreju genocīda un Daugavpils geto upuru piemiņas memoriāls atklāts 1991.g. 10.novembrī, pieminot Holokausta sākuma piecdesmito gadadienu (memoriāla autors – tēlnieks Oļegs Marinoha). To veido granīta stēla ar izcirstu Dāvida zvaigzni un uzrakstu jidišā “Izraēlas bērnu piemiņai” un abās pusēs izvietotas 16 akmens stēlas, kas simboliski atgādina par dažādu Eiropas valstu Holokausta upuru piemiņu. Arī šo stēlu noformējumā ir Dāvida zvaigzne, kā arī valsts nosaukums un bojā gājušo skaits: Čehoslovākija – 30000, Krievija/Baltkrievija/Ukraina – 1 252 000, Baltijas valstis – 223 000, Grieķija – 45000, Luksemburga – 1000, Dienvidslāvija – 20000, Rumānija – 300 000, Itālija – 3000, Beļģija – 40 000, Polija – 3 000000, Holande – 105 000, Norvēģija – 900, Bulgārija – 14 000, Francija – 90 000, Ungārija – 450 000.