Ilūkstē ikviens jums parādīs ceļu līdz torņu mājām, kas ir gluži vai daļa pilsētas vizītkartes un vienas no skaistākajām būvēm pilsētā. Ceļu šurp mēro kāzinieki skaistu fotosesiju veidošanai, pilsētas viesi, kam vajadzīgas naktsmājas, kā arī autovadītāji, kam gadījusies ķibele ar braucamo. Jau ilgus gadus šeit saimnieko Čamānu saime, kas savu uzņēmējdarbību attīstījusi burtiski no pašiem māju pamatiem.
Dzīve starp trim torņiem
Abas torņu ēkas atrodas iepretim cita citai. Vienu rotā izkārtne “Viesu nams “Pie torņa””. Šeit dzīvo pati ģimene un tiek uzņemti viesi, bet ēka otrpus ceļam vēl nav apdzīvota un tiek gatavota kā vēl viens viesu nams. Turpat pagalmā iekārtots autoserviss, ar ko arī sākusies ģimenes uzņēmējdarbība.
“Mēs esam mūža celtnieki,” saka namamāte Biruta Čamāne un stāsta, ka pamatus savai mājai ielikuši 1974. gadā, un kopš tā laika būvniecība tā īsti nekad nav beigusies.
Ar savu vīru Zigmundu iepazinusies darba vietā bibliotēkā, kurp tikko no armijas pārnākušais puisis ienācis apsveicināties ar savu brāļa sievu – Birutas kolēģi. Kopš tā laika viņu dzīves ceļi cieši savijās, esot līdzās gan priekos, gan bēdās un īstenojot daudz kopīgu sapņu. Abi reizē nolēmuši apgūt kādu arodu – Zigmunds ieguvis mehāniķa diplomu Višķu tehnikumā, bet Biruta izmācījās par dārzkopi Bulduru sovhoztehnikuma neklātienē. Savukārt celtnieka gars viņus pavadījis visu dzīvi. Biruta teic, ka Zigmundam bija zelta rokas un fantastika izdoma. Tieši tāpēc viņu mājas ir atšķirīgas no citām, bet apkārtne ir ļoti mājīga.
Pašu dzīvojamā māja tapusi gluži kā lego. Kad bija uzbūvēts pirmais stāvs, pāri palicis daudz būvniecības materiāla. Tā kā dabūt materiālus tolaik nebija tik viegli, nolēmuši neļaut tam iet zudībā, bet piebūvēt klāt otru stāvu. Pēc tam vēl garāžu. Tā māja veidojusies pakāpienu veidā. “Vai tad savā jaunības maksimālismā domājām, ka tas neatbilst projektam?” smejas saimniece.
Ar būvniecības legalizāciju gan sanākušas problēmas, jo rezultāts neatbilda sākotnējai iecerei, un atbildīgās iestādes draudējušas, ka nāksies māju nojaukt un taisīt no jauna projektu. Līdzīga ķibele piemeklējusi arī vīrabrāli, kurš uzbūvēja sev māju blakus. Par laimi ar pazīstama arhitekta palīdzību šo jautājumu abiem brāļiem izdevies nokārtot, taču ar to mājas būvniecības epopeja nebeidzās. Pirms divdesmit gadiem Biruta ar vīru nolēma savu māju nedaudz pārbūvēt un piesegt lieveni ar nelielu torni. “Zigmunds no karjera saveda dolomīta akmeņus un tā aizrāvās ar torņa būvniecību, ka iznāca nevis tornis pie mājas, bet māja pie torņa,” jautri teic Biruta.
Diemžēl tieši celtniecība kļuva Zigmundam liktenīga. Pēc smagas traumas viņš nonāca ratiņkrēslā, taču tas viņam nebija par iemeslu sēdēt klēpī saliktām rokām. Tieši tolaik viņš paziņojis, ka būvēs māju vecākajam dēlam otrpus ceļa ar diviem torņiem. Zigmunds atradis celtniekus un pats vadīja visu procesu līdz katram sīkumam.
Vietējie ilgi minējuši, kas tajos torņos atrodas. Biruta stāsta, ka pirmajā tornī pie pašu mājas ir vītņu kāpnes, kas ved uz nelielu senlietu ekspozīciju, savukārt otrās ēkas torņos izveidotas dzīvojamās telpas.
Lai arī divu torņu māju viņas nu jau nelaiķis vīrs Zigmunds bija sācis būvēt vecākajam dēlam Kasparam, dzīve ieviesusi savas korekcijas. Kaspars ar ģimeni dzīvo Amerikā, bet viņu biznesu turpina jaunākais dēls Tomass.
Oāze pilsētas sirdī
Jau daudzus gadus Čamānu ģimene uzņem viesus, piedāvājot naktsmājas un visu nepieciešamo atpūtai. Birutai iepriekš pat prātā domas nav bijis nodarboties ar tūrisma biznesu, tas sanācis likumsakarīgi un pakāpeniski.
Viss sācies ar nelielu pirtiņu mājas pagalmā, ko kurināja pašu vajadzībām un katru nedēļas nogali laipni uzņēma ciemos draugus. Taču reiz kāda pazīstama daktere ierosinājusi taisīt no tā biznesu. Tā pirts tika pārbūvēta par viesu namu, kura pirmajā stāvā blakus saunai atrodas banketa zāle ar kamīnu un virtuvi, bet otrajā stāvā – istabas vismaz 20 viesu izmitināšanai. Blakus viesu namam izveidots baseins ar ūdenskritumu, kur veldzēties pēc pirts.
Pamazām Čamānu saimniecība pārvērtās par skaistu oāzi pilsētas sirdī. Viesi šurp brauc ne tikai, lai izmantotu naktsmājas, bet arī taisīt skaistas fotosesijas Birutas dārzā.
Te ir pārdomāts katrs teritorijas centimetrs un var sastapt retus un skaistus augus. Pie mājas sienas jau ienākas pirmās vīnogas, šeit to ir iestādītas vairākas šķirnes, kas nāk no selekcionāra Sukatnieka kolekcijas.
Viss ziedošais košums apkārt ir Birutas lolojums un roku darbs. Viņa atceras, kā veidojusi mājas priekšā pirmo zālāja pleķīti un dabūjusi pārmetumu no vīra, kam viņai zālājs, ja zāle ir riņķī apkārt. Taču pats savām rokām uzmeistarojis pirmo elektrisko zāles pļāvēju ar veļasmašīnas dzinēju un bērnu mašīnītes riteņiem. Vēlāk jau iegādājušies modernākas iekārtas.
Lielā godā sētā ir dažādi akmeņi, ko Zigmunds savulaik atradis malu malās. Savākti vismaz pusotra simta dzirnakmeņu, kas izmantoti dārza interjerā. To vidū arī kāds milzu dzirnakmens, kas pilsētā atrasts 2012. gadā, veicot apakšzemes komunikāciju rekonstrukciju.
Pagalma vidū liels dīķis, kurā zied ūdensrozes un plunčājas dažādu krāsu zivis. Kādreiz tā vietā bijis purvains neapsaimniekots zemes gabals. Biruta stāsta, ka astoņdesmito gadu beigās bijusi iespēja dabūt savā īpašumā sešas simtdaļas no blakus esošas zemes, kas nebija izmantojama kā atsevišķs apbūves gabals. Tā purva vietā tapa sešus metrus dziļš dīķis. “Kamēr dīķis piepildījās, visu apkārtni bijām uz laiku atstājuši bez ūdens, kaimiņi nāca pie mums pēc ūdens lopiņiem,” atceras saimniece. Rokot dīķi atklājies, ka te atrodami gan ārstnieciskie pelēkie māli, sarkanie, no kuriem var ķieģeļus taisīt.
Visam ir savs turpinājums
Zigmunds bijis īsts izgudrotājs, pats meistarojis dažādas iekārtas, uztaisījis arī modernu grilu ar kūpinātavu. Iemācījušies paši izgatavot skaidas jumta klāšanai, kādā vecā lauku sētā izdevies dabūt skaidu plēšamo iekārtu bet padomus Zigmunds meklējis pie vecmeistariem. Arī bruģis sētā esot pašu izgatavots, izmantojot Polijā nopirktas formas.
Ikviena lieta ir veidota ar īpašu rūpību un izdomu. Skatu piesaista dažādas senlietas, kas apmetušās malu malās. Biruta stāsta, ka vīrs vēl jaunībā visā apkārtnē vācis nodošanai metāllūžņus, bet viņa no lūžņu kaudzes pa laikam izvilkusi kādu noderīgu mantu. Kādā brīdī attapuši, ka starp lūžņiem ir daudz tādu lietu, kas jau ieiet vēsturē – petrolejas lampas, prīmusi, ogļu gludekļi un daudzas citas vērtīgas lietas. Pie saimniekiem nonākuši sen pazīstamu zīmolu Husqvarna, Alexanderwerk, American system izstrādājumi, krievu un zviedru prīmusi, Čikāgā izgatavots zirgu grābekļu asināmais, kolekcijā ir 298 ogļu gludekļi. “Sākumā likām šīs mantas kaudzē, bet reiz pie mums pieteicās iegriezties skolotāju grupa un nācās šo kaudzi sakārtot, uztaisīt plauktus un salikt ekspozīciju.” Tā izveidojās dažādu senlietu kolekcija, kuru ik pa laikam papildināja vietējie iedzīvotāji, padzirdējuši par ģimenes aizraušanos. Viesiem ir iespēja aplūkot dažādas senlietas un dzirdēt interesantu saimnieces stāstījumu.
Par visu paveikto dzīves laikā Birutai ir liels gandarījums, jo neviļus kļuvuši par piemēru citiem. Kad 1989. gadā no Polijas atveduši ideju par māju izrotāšanu Ziemassvētkos, visi pilsētnieki nākuši skatīties, bet jau pēc gada pašvaldība aicinājusi arī citus iedzīvotājus rotāt Ziemassvētkos savus mājokļus un pasniedza balvas. Noraugoties uz Čamānu ģimenes iekopto dārzu un pagalmu, arī citi sākuši sakopt savas sētas. “Lai nopļautu nātres, lielu naudu nevajag, vien vajag piecelties no dīvāna un darīt.”
Zigmundam vienmēr bijis tik daudz enerģijas, ka neviens cits līdzi neturēja. “Ja nebūtu notikusi nelaime, Dievs vien zina, ko viņš te vēl būtu sabūvējis. Viņam tik daudz bija visādu ideju.” Arī palicis piekalts ratiņkrēslam, viņš spēja vadīt un attīstīt ģimenes uzņēmumu.
Pirms pāris gadiem palikusi bez vīra stiprā pleca, Biruta nenolaiž rokas, jo viņu iesāktajam darbam ir turpinājums. “Nekad neesmu bijusi pesimiste. Kad tu dabū pa cepuri, tad daudz ko pārvērtē. Mans dzīves moto – prieks par katru nodzīvoto dienu, prieks par to, kas ir. Es jau nesērošu par to, kā nav un kas varēja būt. Ikvienā situācijā var atrast ko labu,” saka Biruta Čamāne.
Rudenī Čamānu saimē pasaulē gaidāms ceturtais mazbērniņš, tātad dzīve turpinās un tas ir galvenais.
Teksts, foto: Inese Minova
Avots: https://ieej.lv/3kHzP
