Daugavpils novada svētkos Juzefovas parkā tika prezentēts “Vēsturisko tērpu skapis”, kuru piedāvāja biedrība “BeKas”. Mākslinieces Rasmas Ivbules radītajos tērpos teātra studijas “Berķeneles kamolītis” dalībnieki pastaigājās pa parku, radot interesi pasākumu apmeklētājiem par senajiem tērpiem. Raiņa mājas Berķenelē direktores Ineses Bērziņas un tērpu dizaineres Rasmas Ivbules radošajā tandēmā Berķenelē jau tapusi vesela 19. gs. vidus tērpu kolekcija. Pēc profesijas Rasma ir skolotāja, kura no pamatdarba brīvajā laikā darina, kombinē un šuj, iedvesmojas un vienkārši veido tērpus, kas ļauj iejusties pagājušo gadsimtu atmosfērā.
Inese Bērziņa stāsta, ka sadarbība ar Rasmu Ivbuli aizsākās, kad bija jāšuj tērpi ekskursiju vadītājām. “Raiņa mājai Berķenelē vajadzēja iegādāties tērpus ekskursiju vadītājām. Sāku vērsties pie Daugavpils teātra šuvējām, viņas atteicās, vērsos pie vienas citas šuvējas, taču viņas zīmētās skices man nederēja. Tad māksliniece Olga Gžibovska uzzīmēja citas tērpu skices, ar kurām devos jau uz pavisam citu šūšanas ateljē. Tur strādājošās dāmas man atteica, jo nebija tērpiem piemērota auduma, arī tādu jau gatavu veikalā nopirkt nebija iespējams. Tad es dzirdēju, ka divas kundzes Daugavpils cietoksnī šuj senos tērpus. Un es uzrunāju Rasmu. Tā mēs satikāmies. Es to varu nosaukt par tādu kā misiju, ka mums vienkārši bija jāsatiekas, un tas notika īstajā laikā”, atminas Inese.
Rasma Ivbule piekrita. Pēc atdotajām skicēm pēc pāris nedēļām tērpi jau bija gatavi! Inese atceras, ka, aizbraucot tērpus mērīt, viņa pilnīgi apstulbusi, rezultāts viņu apbūra. “Rasmas dzīvoklī ir īsta meistarklase. Viņa ir cilvēks ar lielisku gaumes izjūtu un mēs abas saprotamies no pusvārda. Viņai nevajag desmit reizes skaidrot, viņa to jau jūt un redz. Viņai ir tik liels darba potenciāls, ka pa nakti var tapt pat četri tērpi. No vienkāršiem vīriešu krekliem viņa veido īstus šedevrus. Kaut kur piešuj špicītes, kaut kur atārda vīli, viņai noteikti ir talants”, stāsta Inese, apgalvojot, ka no Cietokšņa tērpiem Rasma tika atvilināta uz Berķeneli.
Lai arī biedrības “BeKas” galvenais uzdevums šobrīd ir Berķeneles baznīcas restaurācija, paralēli šim darbam top un tiek papildināta arī seno tērpu kolekcija. “Pateicoties Rasmai, mums ir tāds kā tandēms. Kad vadi kolektīvu, vienam ir jāprot darīt viens darbs un otram – kaut kas cits. Ja sākotnēji mums bija 10 tērpi, tagad to ir ap 300. Tagad mēs domājam paplašināt tērpu kolekciju ar tērpiem arī korpulentām dāmām. Jo cilvēkam, kas atbrauc šurp, vispirms jāpiemeklē tērpa krāsa, un tad arī izmērs, jo pie mums nav pieejama viena blūze visos izmēros. Ar laiku ceram, ka Berķeneles klētī, kas tiks restaurēta, atradīsim vietu arī šai mūsu tērpu kolekcijai. Un tad mēs ar Rasmu turpināsim sadarbību, jo tur plānots ir organizēt šūšanas un aušanas darbnīcas. Savukārt es tad īstenošu savu sapni par tamborēšanu un filcēšanu”, papildina Raiņa mājas direktore.
Inese bilst, ka Rasmai piemītot ārkārtīgas darba spējas bez stundu skaitīšanas. Tērpu darināšanai nevar atvēlēt astoņas stundas dienā, tas aizņem daudz vairāk laika. Pa vienu nakti ir tapusi arī Ineses dzimšanas dienas kleita, pēc Ineses vārdiem, unikāla un tikai vienā eksemplārā. “Tā ir gara lina auduma kleita ar mežģīņu uzšuvumiem. Tas noteikti nebija viegls darbs. Rasma ir sapnis, ne sieviete!”, tā Inese.
Lai arī par to, kāds bija Pliekšānu ģimenes apģērbs 19. gs. vidū, var noprast tikai pēc fotogrāfijām, Inese uzsver, ka svarīgi ir zināt, kā ģērbās saimnieki, kā kalpi. “Fotogrāfiju, kas saglabājušās, ir gaužām maz, taču ļoti gribētos zināt, kā viņi ģērbās, kas gāja uz baznīcu vai citās reizēs. Mums pārsvarā ir tā laika fotostudiju bildes.
Stāsts par Berķeneles tērpu kolekciju aizsākās ar gidu tērpiem, jo atbraukušiem uz Berķeneli tas patīk, rodas sajūta, ka uz kādu brīdi tiec pagātnē un tam nav vajadzīga pat laika mašīna. Inese stāsta, ka tagad, sagaidot Berķenelē jauniešus, viņa ietērpjas vienā tērpā, kad atbrauc kāzinieki – atkal citā. Gan Inese, gan Rasma bilst, ka tērpu kolekciju vajadzētu papildināt un piedāvāt tajos tērpties arī apmeklētājiem. Viņi var pārģērbties, pastaigāties, iemalkot liepziedu tēju un iejusties pusmuižas gaisotnē.
Savukārt Rasma Ivbule atminas kādu jaunu fotogrāfu pāri, kas interesējies par iespēju te rīkot fotosesijas tērpos. Inese Bērziņa savulaik sagaidīja Berķenelē sudraba kāzu gaviļniekus, kas labprāt ietērpās Berķeneles senajos tērpos un svinēja skaisto kāzu gadadienu Berķeneles klētī.
“Tagad, kad dāmām pie mums jau ir tērpu kolekcija, gribam to papildināt ar tērpiem kungiem. Jo arī 19. gs. nebija jau tikai kalpu tērpi no lina, bija arī vadmalas uzvalki. Par to ir jāpadomā. Neesam jau nekāda pils vai muiža, taču jāmēģina atrast tērpus, kas būtu tuvi un raksturīgi turīgai pusmuižas zemnieku sētai”, par nākotnes iecerēm stāsta Inese.
“Gadās, ka cilvēki, šurp atbraucot, biežāk grib piemērīt spilgtākas krāsas apģērbu, taču atbildu, ka tolaik tādu krāsu nebija!”, tā Rasma.
Savukārt Inese papildināja, ka 19. gs. otrās puses garderobē dominēja zaļa, tumši sūnu zaļa, melna, tumši zila un pelēka krāsa. Pelēkas kleitas, piemēram, atsvaidzināja mežģīnes, savukārt mežģīnes – nebija pilnīgi baltā, bet gan bēša krāsā. Tās nebija arī ideāli izgludinātas.
Inese bilst, ka ar laiku Rasmai būs vajadzīgi palīgi, taču tagad Berķenelē varot satērpt līdz 13 cilvēkiem lielu grupu. Kolekcijā ir nedaudz tērpi arī bērniem.
Nedēļu pirms Novada svētkiem Rasmas meistardarbnīcā tērpi tapa gan dienu, gan nakti. Nedēļas laikā uzšūti septiņi tērpi. “Var teikt, ka tērpi top no materiāliem un pāršūtiem apģērbu gabaliem, kas iespējams nekur citus jau nebūs izmantojami. Par to ir vislielākais prieks. Kad vari praktiski no nekā uzšūt kaut ko interesantu”, stāsta Rasma.
Vēl viens Ineses un Rasmas sapnis ir darināt tērpus no lina, kas nebūtu salīdzināmi un kopējami no citiem meistariem, bet gan veidoti individuāli. Inese stāsta, ka tiek zīmētas skices, kā šie tērpi varētu izskatīties. Pēc Ineses vārdiem, kleitu var uzģērbt tikai vienu reizi, savukārt svārkus un blūzes var kombinēt. Protams, tam būtu nepieciešamas šujmašīnas un darba galdi, jo pagaidām tiek ieguldīti personīgie līdzekļi. Inese cer, ka būs dāmas, kas gribēs no veca vīrieša krekla, piemēram, iemācīties uzšūt kādu interesantu blūzi.
Inese Rasmu nosauc par meistari, kas nevērtē sevi pēc līdzekļiem, bet kurai piemīt ārkārtīgi liela mīlestība pret savu darbu. Tērpi, kas top Rasmas rokām, bieži vien nav izmērāmi naudā. Tā, piemēram, secon hand veikalā nopirkts labas kvalitātes kokvilnas auduma uzvalks pārtop brunčos.
Rasma Ivbule sevi sauc par apģērbu dizaineri, kas labprāt palīdz savām draudzenēm gan komplektēt garderobi, gan arī uzšūt kaut ko jaunu. “Pat tad, kad draudzeņu nav blakus un ieraugu kādu auduma gabalu, es jau prātā iedomājos, kurai tas varētu derēt un kas no tā varētu tikt pašūts. Lielākais prieks, kad ar maziem līdzekļiem varu pašūt kaut ko interesantu, savādāku nekā veikalos un izskatīties uz visiem simts!”, pārdomās dalās Rasma.
Rasma šūšanu ir apguvusi pašmācības ceļā. Viņas mājā atrodas simts gadus veca šujmašīna, ģimenē ir šuvusi gan mamma, gan vecmamma. “Mamma, atceros, gan mētelīti man šuva, gan kleitas, kurās ar mammas palīdzību vienmēr biju skaista. Tā, piemēram, uz skolas diskotēku gāju mammas darinātajā kleitā, kas tapa vienas nakts laikā. Man ir trīs meitas, kurām arī šuju un arī viņu draudzenēm. Visaugstākais novērtējums ir redzēt, ka tavu kombinēto vai šūto apģērbu bieži nēsā. Ja nebūtu tas prieks un interese, nekas tamlīdzīgs nenotiktu. Dažreiz atnāku no darba, ir nogurums, bet vismaz stundiņu apsēstos pie šujmašīnas, tā man ir atpūta. Fonā vienmēr kaut kas skan. Jau neatceros, ka es būtu vienkārši sēdējusi vakarā un skatījusies televizoru”, tā Rasma.
Rasma Ivbule trīs gadus ir strādājusi Anglijā, Šekspīra karaliskajā teātrī. Pavērojot, kā cilvēki tur savas prasmes veiksmīgi pielieto, iemācījās to arī pati. “Protams, viņiem nekas netop no vecām mantām, viņi iepērk jaunus un kvalitatīvus audumus. Tieši, dzīvojot un strādājot tur, man nāca tāda kā apjēgsme, ka kaut ko līdzīgu varētu darīt arī te. Gribējās kaut ko tādu, kas patiktu arī citiem. Tā ir tāda kā neliela lomiņa ārpus tavas ikdienas. Atnāc, pārģērbies, iejūties šajā gaisotnē, nofotografējies. Kleitas es negribu šūt, jo tām neredzu vairākus variantus. Turpretī svārkus var piedāvāt gan korpulentai dāmai, gan, apsienot ar jostu, arī slaidākai.
Ierosmi un idejas tērpiem Rasma rod veikalos, kā arī, meklējot audumus. “Veikalā varu pavadīt stundām ilgi. Kad esmu ļoti nogurusi, eju uz veikalu un aizmirstu par visu ikdienišķo, atmetu prom visas rūpes. Un pēc tam top tas, ko esmu iedomājusies”, ar aizrautību stāsta meistare.
Jautājot, vai sadarbība ar Inesi Bērziņu un darbošanās Berķenelē sākusies spontāni, Rasma atbild, ka, šujot tērpus Cietoksnī, tie bija citādi – ar pompozitāti un glanci. Tērpu darināšana Berķeneles kolekcijai Rasmai šķiet tuvāka. Berķeneles mājas atmosfēra man ir tuva; mēbeles un vide atgādina manu bērnību, lauku mājas. Atceros vecmammu, kurai vienmēr ap galvu bija balts lakatiņš, gan uz kūti ejot, gan lauka, gan grīdas mazgājot. Un vienmēr bija brunči gari, līdz zemei. Tie man arī ļoti patika. Arī mēbeles mūsu mājās bija līdzīgas Berķeneles stilam – skapis un pūra lāde. Viss nāk no bērnības. Diez vai man būtu tādas atmiņas, visu dzīvi dzīvojot pilsētvidē. Visi mani brālēni, māsīcas un arī es visu vasaru dzīvojāmies pa laukiem, govis ganījām, arī slaukt mācējām, basām kājām pa rīta rasu skrējām, uz mežu gājām, sēnes, ogas lasījām”, ar sentimentu atminas Rasma.
Pirmie Rasmas rokām šūtie tērps tapa meitām. “Man ir trīs meitas un gribējās, lai visas smukas būtu. Tie bija 80 tie gadi. Sāku šūt kleitas, stilizētus tautas tērpus, visām bija pasūtītas austas jostas. Audumi tika piemeklēti, un viņas man bija skaistas visos tērpos”, ar lepnumu bilst Rasma.
Jautājot, vai gadās brīži, kad kaut kas neizdodas, Rasma atbild apstiprinoši. “Tas ir brīžos, kad pavisam nav laika, iekšēji ir stress un nesanāk nekas. Taču tad, kad ļaujies procesam un nekas tevi neierobežo, izdodas viss. Gribas jau visu paspēt. Nupat nesen man filcēšanas kursi pabeigti, taču viss filcētais jau uzdāvināts. Bija laiks, kad šuvu somas, vienā stūrī stāv salikti audumi, kas atkal gaida savu kārtu. Tik ļoti gribētos, lai tam būtu vairāk laika. Ļoti gribas, lai neaptrūkst idejas. Nevar jau visu laiku šūt un likt skapī, ja tam nav pielietojuma. Man jau arī dzīvoklī viena istaba ir pilnīgi nodalīta šūšanas darbiem, viena siena tikai ar audumiem, to nu ir gana”, atbild Rasma.
Rasma ir apmeklējusi modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva lekciju, kā arī idejas darbiem smēlusies no grāmatām, savukārt raidījumus par dizainu un stilu skatījusies internetā.
Rasma ar pozitīvu redzējumu uz visu apkārtējo bilst, ka viss notiek un viss ir labi, ja apkārt ir smaidoši un laimīgi cilvēki. Lielu paldies par atbalstu viņa teic saviem draugiem un kuplajai radu saimei, kas vienmēr ir līdzās un atbalsta. “Viņi visi man ir superīgi!”, noslēgumā bilst Rasma.
Ar Rasmu Ivbuli un Inesi Bērziņu sarunājās Olga Davidova
Fotogrāfijas no Rasmas Ivbules personīgā arhīva.
