Jau nākamā gada sākumā pie skatītājiem Latvijas Televīzijas ēterā atgriezīsies raidījums “Tas notika šeit” ar nu jau 4. sezonu. Šovasar dokumentālā raidījuma komanda devās uz pieciem Latvijas pagastiem, savu filmēšanas un izpētes ceļojumu noslēdzot Bebrenē. Vēsturnieki Inna Gīle, Gatis Krūmiņš un Edgars Plētiens kopā ar žurnālistu Dāvidu Ernštreitu trīs dienas meklēja un pētīja unikālus stāstus, cilvēkus, notikumus, meklējot pierādījumus tam, ka Bebrenē dažādos laikos ir risinājušies ievērības cienīgi un vēsturiski nozīmīgi notikumi. Vēsturnieki izsekoja sarežģītiem notikumiem un likteņiem, kas gadu gaitā pārvērtušies par leģendām un mītiem.
“Mēs cenšamies, lai katrs raidījums būtu īpašs un pārsteidzošs. Mums pašiem tā ir motivācija darboties, lai būtu interesanti. Nevaru teikt, ka šajā būs kaut kas ļoti kardināli atšķirīgs no iepriekšējam sezonām, bet, katrā vietā ierodoties, mēs cenšamies atrast kaut ko īpašu. Mums ir bijuši forši atradumi, kas uzdzen zosādu pašiem. Kad vietējie stāsta savu stāstu, var redzēt, ka vēsturnieks pats ir uztraucies kā skolnieks klases priekšā,” dalās pieredzē žurnālists Dāvids Ernštreits
Viņš atzīst, ka filmēšanas grupa cenšas vienmēr braukt visur, neatstājot novārtā nevienu novadu, taču Sēlijā ieradušies pirmo reizi. “Manuprāt Sēlija pēdējos gados visiem ir uz mēles, arī Latvijas mērogā. Kad runājam par vēsturiskajam zemēm, tad beidzot tā Sēlija ir kārtīgi uzlikta uz kartes. Kā mēs te savā starpā runājam, mēs tagad arī esam modernie, mēs esam Sēlijā!”
Arī pati Bebrene žurnālistu un vēsturniekus ļoti patīkami pārsteigusi un iedvesmojusi, liekot aizmirst nieka 20 kilometrus putekļaina grants posma ceļā no Rīgas, jo uzmanību piesaistījuši skaistie kalni, lejas un pati vasara pilnbriedā.
“Ļoti skaista vieta. Savā ziņā šī vieta ir pretrunā ar mūsu uzstādījumu, jo parasti ierodamies vietā, kur ir sajūta, ka tur nekad nekas nav bijis. Bet šeit ir citādāk, cita vide, ir baznīca, saglabājušās muižas ēkas. Manuprāt šis komplekss uzreiz vēsturniekus mudina domāt un galvā šķetināt, kas te varētu būt bijis. Tā ir ļoti rosinoša vide,” saka Dāvids.
Viņš ir patīkami pārsteigts par vietējo cilvēku atsaucību, kuri labprāt apstājas un aprunājas, jo šajos gados pieredze ir bijusi dažāda. “Parasti tos pirmos cilvēkus satiekam pie veikala, autobusu pieturā vai pie dīķa makšķerējot. Un šī nav no tām vietām, kur cilvēki saka – neko nezinu. Katrs otrais tev sāk stāstīt savus stāstus – par muižu, kur vectēvs bijis beķeris, par to, kā muižkungs braucis pa kādu ieleju. Katram ir stāsti un leģendas, kas, protams, jāpārbauda, bet tie pavedieni ir uzreiz, maz ir cilvēku, kas saka – atšujies, es neko nezinu. Tas pat ir pretrunā ar mūsu konceptu, jo mums patīk ierasties vietās, kur visi saka – te nekā nav,” smejas žurnālists.
Vēsturniekus vietējie pārsteiguši ar stāstiem par Napoleona armijas kādreizējo klātbūtni Bebrenē, aizraujoši esot arī vietējo kapeņu stāstiņi. Pašu žurnālistu pārsteidzis kāda veca vīra stāsts par nošautajiem mežabrāļiem 1945. gadā, kuri tika atvesti un izlikti apskatei vietējiem par biedinājumu, aicinot padoties padomju varai. Pētniekus ieinteresēja skolas loma šīs vides izveidē pēdējo 90 gadu laikā un patīkami pārsteidzis tas, ka skola darbojas joprojām, jo daudzviet Latvijā skolas ir slēgtas vai pielāgotas pansionāta vajadzībām.
Liepājas muzeja vēsturniece Inna Gīle, ierodoties Bebrenē, sajutusi aristokrātisku piesitienu, ko radījusi negaidīti skaistā un sakoptā vide: “Te ir skaista muiža, baznīca, viss ir sakopts, zāle visur nopļauta, skaisti apstādījumi. Protams, man ir interesanti jebkurā Latvijas vietā, kur ir kaut kas noticis. Ne visur ir saglabājušies dokumenti, materiāli un liecības, bet šeit, Bebrenē, tas noteikti ir. Man ir interesanti, ka daudzi iedzīvotāji atceras, kas ir stāstīts dzimtā. Un tas mans stāsts šoreiz arī būs par to, vai tas ir patiess vai nav.”
Ierodoties kādā vietā, vēsturnieki izklīst, meklējot sev sarunu biedrus. Iedzīvotāji tiek aicināti arī nākt paši ar saviem stāstiem. Dzirdēto vēsturnieki apkopo un katrs veido savu stāstu, kas noslēguma pasākumā tiek izstāstīti vietējiem iedzīvotājiem, aicinot balsot par viņuprāt labāko. Pēc vietējo balsojuma labākā stāsta nosaukums tiks dots kādai īpašai vietai šajā ciematā, šoreiz tas būs parks līdzās. Tieši labākā stāsta vārdā tiks nosaukts parks līdzās Bebrenes vispārizglītojošajai un profesionālajai vidusskolai.
Žurnālists Dāvids Ernštreits to uzskata par lielu godu: “Skola ir celta vēl ulmaņlaikos, tā vieta ir simboliska, tāpēc ir diezgan liela atbildība atrast labu stāstu. Cilvēkiem ir svarīgs arī labs nosaukums stāstam, tāpēc vēsturniekiem vienmēr kūp galvas, lai parkam būtu labskanīgs nosaukums.”
Inna Gīle uzsver, ka vēsturnieki veic izpēti mēnešiem un pat gadiem, bet trīs dienas ir liels izaicinājums. Taču no svara esot darbs komandā, kur ikviens palīdz saviem kolēģiem ar padomu vai paša zināšanām. Viņasprāt vēstures priekšmets skolās ir sarežģīts, skolēniem ir grūts uzdevums saprast Latvijas vēsturi, kas bijusi notikumiem piesātināta, turklāt arī katrai vietai ir sava vēsture. “Diemžēl padomju laikos daudz kas ir aizgājis bojā, gan liecības, gan arī atmiņa ir padzisusi. Mums kā vēsturniekiem ir uzdevums atbraukt uz šīm Latvijas vietām un pētīt, mums pašiem ir interesanti, jo uzzinām daudz jauna, bieži vien rodas arī negaidīti atklājumi,” saka Inna Gīle.
Ko vēsturniekiem izdevies atklāt Bebrenē, uzzināsim jau pavisam drīz – nākamā gada februārī raidījumā “Tas notika šeit” Latvijas Televīzijas ēterā.
Teksts, foto: Inese Minova
Avots: https://ieej.lv/fsq2u
