Arhitekts, mākslas vēsturnieks (1849 – 1919). Dzimis 1849. gada 5. oktobrī Grēvesmīlenē, Mēklenburgā, Vācijā. Savu profesionālo darbību uzsācis Daugavpilī, Rīgas-Vitebskas dzelzceļa būves birojā, pazīstamā arhitekta Paula Maksa Berči vadībā. Tas bija laiks, kad sākās ļoti vērienīga un pamatīga jaunizstrādātā Daugavpils ģenerālplāna realizācija: paplašināja cietokšņa esplanādi, pārveidoja pilsētas centru un no jauna izveidoja pilsētas mikrorajonu – Jaunbūvi.
1875. gadā V. Neimanis devās un Pēterburgu, lai studētu Mākslas akadēmijā. 1877. gadā viņš turpināja mākslas vēstures studijas Vācijā, apmeklēja arī Itāliju, Holandi un Beļģiju.
1878. gadā V. Neimanis atgriezās Daugavpilī un tika iecelts par pilsētas galveno arhitektu. 1883. gadā Rīgas Tehniskajā biedrībā viņš nolasīja referātu par Daugavpils būvvēsturi pēdējos 20 gados. 1886. gadā tapa pirmās publikācijas par mākslas un vēstures jautājumiem. 1892. gadā Leipcigas universitāte V.Neimanim piešķīra mākslas maģistra un filozofijas un mākslas doktora grādus.
Neimaņa darbībai raksturīgs ārkārtīgi plašs radošās daiļrades diapazons. Pēc viņa projektiem celtas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas Daugavpilī: dzelzceļu stacija un preču stacijas pārvaldes ēka (1873), dzelzceļu remontdarbnīcas un lokomotīvju depo (1874), pilsētas slimnīca (1887), katoļu baznīca Grīvā (1880-1881), Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca (1889-1893) un Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca (1903-1905). Arhitekts projektējis arī muižu ēkas Līksnā, Koknesē, Pelčos (1899), luterāņu baznīcas Kuldīgā (1899-1904), Demenē (1895 – 1896), Kabilē (1904-1907), Dobeles baznīcas torni (1898), sinagogu Rīgā, u.c. Arhitekts vadījis Rīgas Doma baznīcas un klostera restaurāciju un rekonstrukciju (1895-1910), kā arī Vidzemes bruņniecības nama Jēkaba ielā 11 pārbūves darbus (1902-1903). Rīgā pēc Neimaņa projekta celta arī Vidzemes bruņniecības kantoru ēka Jēkaba ielā 10/11 (1901), skola Visvalža ielā 4 (1903), jahtklubs Balasta dambī (1898), pilsētas mākslas muzejs Valdemāra ielā 10a (1903-1905), villas A.Saknes ielā 14 (1904) un Sudrabu Edžus ielā 7 (1902), kā arī vairāki daudzstāvu dzīvojamās īres nami: Brīvības ielā 73 (1898), Bruņinieku ielā 8a (1898), Herdera laukumā 1 (1900), Dzirnavu ielā 58 (1901), Stabu ielā 60 (1903) u.c., kas veidoti eklektisma stilā, galvenokārt neorenesanses formu veidā. Savā apbrīnojami darbīgajā mūžā Neimanis publicējis vairāk nekā 60 grāmatu un plašus apcerējumus par mākslas un arhitektūras jautājumiem: vairākas nodaļas grāmatā „Riga und seine Baufen” (1903); „Grundriss einer Geschichte der bildenden Kunste in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts” (1887); „Das mittelalterliche Riga” (1892); „Lexikon baltischer Kunstler” (1908); „Riga und Reval” (1910); „Der Dom uz St. Marien in Riga” (1912); „Fuehrer durch Riga” (1917).
Miris 1919. gada 6. martā Rīgā.
Saistība ar Daugavpili:
Strādāja Daugavpilī par galveno arhitektu 19. gs. 80. gados un projektēja vairākas nozīmīgas ēkas.