Keramiķis, arhitekts (1931-2013). Pēteris Martinsons piedzima 1931.gada 28.janvārī Daugavpilī kalpotāju ģimenē. Daugavpilī viņš nodzīvoja pirmos 13 dzīves gadus. II Pasaules kara laikā tika sabombardēta Martinsonu ģimenes māja. Ģimene zaudēja visu iedzīvi un bija spiesta pārcelties uz dzīvi Smiltenē, vēlāk – uz Alūksni, kur 1950.gadā Pēteris absolvēja Alūksnes ģimnāziju. No 1951. līdz 1957.gadam Pēteris Martinsons studēja Latvijas Valsts universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļā, iegūstot arhitekta kvalifikāciju.
Pēc augstskolas absolvēšanas Pēteris Martinsons strādāja zinātniski pētnieciskā laboratorijā par inženieri tehnologu (1957-1958), projektēšanas institūtā „Latgiprogorstroj” (1958-1962) par arhitektu. Šajā laikā sākas viņa aizraušanas ar alpīnismu. Lai varētu doties kalnu pārgājienos, vajadzēja garu vasaras brīvlaiku, tāpēc Pēteris Martinsons labprāt pieņēma uzaicinājumu kļūt par Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagogu, kur arī nostrādāja no 1962. līdz 1971.gadam. Ciemodamies pie savām kolēģēm keramiķēm, viņš sāka darboties ar mālu un tā nejauši 32 gadu vecumā kļuva par keramiķi. Sākumā viņam tapa no māla plasta locīti un veidoti darinājumi: svečturi, ziedu trauki, šķīvji, vēlāk radās figurālie darbi – sapņu putni, zirgi un velni. Pirmo keramikas izstādi Pēteris Martinsons sarīkoja 1964.gadā, un viņa novatoriskie ģeometrisku formu darbi radīja satraukumu latviešu keramiķu vidū, kuri pārsvarā sekoja etnogrāfiskiem paraugiem. Kopš 1965.gada mākslinieks darbojas Latvijas Mākslas Fonda eksperimentālās keramikas darbnīcā Ķīpsalā.
Pētera Martinsona daiļrade estētiskās koncepcijas nozīmē ir vienota, taču daudzveidīga un nemitīgi mainīga tehniskā izpildījuma, formas un tēmu ziņā. Savas keramikas kompozīcijas viņš darināja no māla, klinkera, porcelāna vai akmens masas. Kā arhitektam P.Martinsonam bija tuva funkcionālisma estētika. Viņam bija radniecīga skandināvu pasaules izjūta, japāņu kultūra un keramikas tradīcijas. Viņa keramikas kompozīcijām – objektiem 20. gs. 70.gadu pirmajā pusē pārsvarā bija izteikti konstruktīvs, tehniski stabils raksturs. To formas pamatā bija ģeometriskas figūras: kubs, piramīda, lode. 20.gs. 70.gadu otrajā pusē, 80. un 90. gados Martinsona darinājumiem, galvenokārt, bija brīvi veidota plastiska forma. Par mākslas tēla būtisku veidotājfaktoru kļuva virtuozi izpildīts zīmējums un gleznojums, kas klāja gan trauka, gan plastiskā ķermeņa virsmu. Viņa arhitektoniskie darbi ieguva daudzas godalgas starptautiskajās keramikas izstādēs – 3 zelta medaļas un prēmijas Faencā (Itālija), apbalvojumus Gdaņskā un Sopotā (Polija).
P. Martinsona darbi eksponēti daudzās starptautiskajās keramikas izstādēs Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Itālijā, Francijā, Polijā, Vācijā un ASV. Viņa darbu personālizstādes notikušas Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Ukrainā, Somijā, ASV, Zviedrijā un Ungārijā.
Pēterim Martinsonam ļoti tuvs bija arī teātris. Viņš veidoja scenogrāfiju vairākiem Māras Ķimeles iestudējumiem Valmieras Drāmas teātrī (1976, 1979). Kā aktieris filmējies režisora A.Freimaņa mākslas filmā „Puika” un V.Kairiša filmā „Tumšie brieži”.
No 1989. līdz 2000.gadam P.Martinsons pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā, vadīja Keramikas nodaļu. 1992.gadā viņš ieguva mākslas maģistra grādu.
1961.gadā Pēteris Martinsons iestājās Latvijas Arhitektu savienībā, no 1968.gada viņš bija Latvijas Mākslinieku savienības biedrs, bet no 1971.gada – Ženēvas Starptautiskās Keramikas akadēmijas biedrs (Šveice).
Kopš 1989.gada Martinsons daudz ceļoja, piedalījies dažādos pasākumos – gan rietumu, gan austrumu virzienā. Kā vieslektors un radošo darbnīcu vadītājs darbojās vairākās ASV universitātēs un keramikas centros, piedalījies Starptautiskās keramikas akadēmijas kongresu darbā un radošajos simpozijos Spānijā, Velsā, Lietuvā, Polijā, Turcijā, Ungārijā un Slovēnijā.
P. Martinsona darbi ir vairāku Latvijas, ārzemju muzeju un galeriju īpašumā : Latvijas Mākslas fondā, Dekoratīvi Lietišķās mākslas muzejā Rīgā, Krievijas mākslas fondā, Ariana muzejā Šveicē, privātkolekcijā Japānā.
Vēl PSRS laikā Pēteris Martinsonu apbalvoja ar medaļu „Par darba varonību”(1987), viņam piešķīra LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums (1988). Latvijas valsts 2001.gadā novērtēja mākslinieka devumu ar augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu IV pakāpes ordeni. 2000.gadā keramiķim piešķīra Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju.
Sava radošā mūža darbu izlasi Pēteris Martinsons 2013. gadā uzdāvināja Daugavpils Marka Rotko mākslas centram. Ekspozīciju „Pēteris Martinsons. Keramika. 1963 – 2013” veido šīs kolekcijas daļa – raksturīgākie dažādu periodu darbi, ko papildina autora domas par dzīvi, mākslu, vērtībām.
Miris 2013. gadā 2. augustā Rīgā.
Saistība ar Daugavpili: Dzimis Daugavpilī