Arhitekts (1840-1911). Pauls Makss Berči (Bertschy) dzimis 1840. gada 1.(14.) janvārī Štrausbergas pilsētiņā netālu no Berlīnes (Vācijā) kā otrais bērns deviņu bērnu ģimenē. Pauls Makss nāca no namdaru dzimtas – viņa tēvs, vectēvs un vecvectēvs bijuši prasmīgi namdari. Pusaudžu gados viņš atstāja Štrausbergu, lai mācītos Berlīnē reālskolā un uzkrātu praktisko pieredzi. Berlīnē šajā laikā darbojās talantīgu jaunu arhitektu plejāde, starp viņiem valdīja liela konkurence, un tieši šī iemesla dēļ jaunais Pauls Makss devās uz austrumiem, kur izsisties bija vieglāk. Baltijā bija vajadzīgi labi izglītoti cilvēki, kas veicinātu saimniecisko izaugsmi.
No 1860.gada P. M. Berči strādāja arhitekta H. Šēla birojā Rīgā. 1864. gadā P. M. Berči pieņēma uzaicinājumu pārcelties uz Daugavpili, kur sāka strādāt Daugavpils – Vitebskas dzelzceļa būves birojā. Ar pārtraukumiem šajā amatā viņš darbojās līdz 1871. gadam. Daugavpilī viņam ar sievu Šarloti Katarīnu piedzima pirmais dēls. Daugavpils periodā P.M. Berči paralēli ikdienas darbiem centīgi nodevās sevis pilnveidošanai un meklēja visa veida pasūtījumus – šajā laikā tapa katoļu baznīca Rokišķos (Lietuva). 1869. gadā viņš ieguva brīvmākslinieka grādu Pēterburgas Mākslas akadēmijā. No 1868. līdz 1871.gadam viņa vadībā Daugavpilī strādāja vēlāk pazīstamais arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimans, kam P.M.Berči izsniedza rekomendācijas rakstu Mākslas akadēmijai Pēterburgā.
No 1871. līdz 1902. gadam P.M. Berči bija Liepājas pilsētas arhitekts, un daudzas ievērojamas sabiedriskās ēkas pilsētā un tās apkārtnē bija viņa projektētas. Šajā laikā Liepājā strauji auga rūpnieciska un sabiedriska rakstura būvju pasūtījumu skaits. Turīgie uzņēmēji un tirgotāji savu kapitālu novirzīja uz lepnu savrupmāju un villu celtniecību. Tas deva iespēju jaunajam arhitektam izvērsties un pilnībā izpaust savu daudzveidīgo talantu gan sabiedrisko ēku, gan kulta celtņu un privāto māju būvniecībā. Savas atziņas Berči balstīja viduslaiku būvmākslas studijās. Romānikas un gotikas arhitektūras formas viņa projektos sastopamas visbiežāk. Berči projektētās ēkas parasti tika celtas vai nu no sarkanajiem ķieģeļiem, vai arī izmantojot jauktu materiālu – ķieģeļus un apmetumu vai laukakmeņus un sarkanos ķieģeļus. Ar tik vienkāršu materiālu Berči ir pratis pierādīt, ka arī rūpnieciskam objektam var piešķirt skaistu arhitektonisko veidolu. „Ķieģeļu stilā” veidota lielākā daļa no viņa projektētajām būvēm Liepājā: cietums(1891), slimnīca(1887), fabrikas, ugunsdzēsēju depo, noliktavas, Miertiesas nams, dzīvojamās ēkas. Izkoptās neorenesanses formās veidota Apgabaltiesa, bij. Nikolaja ģimnāzija, neogotikas – tagadējais Liepājas Vēstures un mākslas muzeja nams (1900), klasiskās – dūņu dziedniecības iestāde (1902).
P.M.Berči projektēja arī ēkas citāos Latvijas novados: luterāņu baznīcu Cesvainē (1879), Priekules un Skaistkalnes muižu dzīvojamās ēkas (1893). Divi no Berči dēliem – Makss un Gvido, gāja tēva pēdās un kļuva par arhitektiem. P.M. Berči nomira Liepājā 1911. gada 1. februārī, apbedīts Liepājas Vecajos kapos. 2011. gadā Rīgā tika izdota arhitektam veltīta Imanta Lancmaņa un Angelikas Berči monogrāfija „Bertschy”.