Mākslinieks, Daugavpils Vēstures muzeja dibinātājs un vadītājs (1902-1993). Dzimis 1902. gada 24. aprīlī Rēzeknes apriņķa Bērzgales pagasta Ilzenē ierēdņa ģimenē. Skolas gaitas uzsācis Rēzeknes ģimnāzijā, Pirmā pasaules kara gados devies bēgļu gaitās un kopā ar ģimeni nokļuvis Krievijā. Pēc Smoļenskas apgabala Sičovkas vidusskolas beigšanas, 1920.-1921.g. Maskavas Augstākajās mākslinieciski tehniskajās darbnīcās mācījies glezniecību. 1922.-1930.g. mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā, kur profesora V. Purvīša vadībā beidzis Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu un ieguvis mākslinieka-gleznotāja kvalifikāciju. Darbojies ainavas un klusās dabas glezniecības jomā. No 1927. gada regulāri piedalījies mākslas izstādēs kā Daugavpilī, tā novadā un Rīgā, būdams arī aktīvs Daugavpils latviešu mākslinieku kopas organizētājs. 1931.-1944.g. strādājis vairākās Daugavpils vidusskolās, kā arī Daugavpils Valsts skolotāju institūtā par zīmēšanas un mākslas vēstures pasniedzēju. Rosināja un iedvesmoja audzēkņus Latgales folkloras, etnogrāfijas vākšanā un izzināšanā. Bija Daugavpils vēstures muzeja dibinātājs, izveidotājs un vadītājs. Muzejā izveidoja vērtīgas gleznu, etnogrāfijas, Latgales keramikas, arheoloģijas kolekcijas, kuras Otrā pasaules kara laikā izglābis no izvešanas. Savācis visplašāko Latgales keramikas kolekciju – ap 2300 eksponātu. Interesējies par etnogrāfiju, arheoloģiju, strādājis par komponista E. Melngaiļa sekretāru viņa Latgales folkloras materiālu vākšanas laikā, kā arī piedalījies arheoloģiskajos izrakumos Jersikas pilskalnā, Višķu un Aizkalnes kapulaukos.
Paralēli aktivitātēm kultūras laukā daudz gleznojis, regulāri piedalījās izstādēs Latgalē un Rīgā. V. Purvīša skolas ainavu glezniecības kontekstā viņa mākslai raksturīga savdabīga, ļoti personiska dabas dvēseles izjūta. Glezniecība reizē smalkjūtīgi vitāla un liriska, ar muzikāli plūstošu motīvu redzējumu un otas rakstu. Galvenā vērtība – kolorīts. Pelēkzaļu, zilganpelēku, klusinātu zemes un atmosfēras toņu aranžējums veido kompozīciju, apjoms, noskaņu un konkrētas vietas attēlojumā iegūst vispārinājumu un apgarotību dzimtās Latgales un Latvijas dabas atklāsmē.
Pēdējā izstāde, kuru organizēja un kurā piedalījās mākslinieks, notika Daugavpilī 1940. gadā Latgales dziesmu svētku laikā. 1944. gadā apcietināja un izsūtīja katorgā, no kurienes viņš atgriezās 1955. gadā. Izstādēs atkal sācis piedalīties no 70. gadiem 1991. gadā, kad Latvija atguva neatkarību, tika uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā. 1992. gadā Daugavpilī un Rēzeknē sarīkotas personālizstādes, kurās pārsvarā bija eksponēti divdesmitajos un trīsdesmitajos gados tapušie darbi.
Miris Rīgā 1993. gada 16. janvārī. Apbedīts Meža kapos.
Saistība ar Daugavpili:
Dzīvoja un strādāja Daugavpilī. Bija Daugavpils vēstures muzeja dibinātājs, izveidotājs un vadītājs.
Attēlā: Oskars kalējs kopā ar “Saules skolas” skolotājām (20.gs. 30.gadi). Foto no Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja arhīva.