Rakstnieks Leonīds Dobičins piedzima 1894. gada 5. jūnijā (pēc vecā stila – 17. jūnijā) Ļucinā (tagadējā Ludzā) apriņķa ārsta ģimenē, kuram drīzumā nācās pārcelties uz Dvinsku (Daugavpili). Leonīds mācījās Dvinskas reālskolā. 1911. gadā iestājās Petrogradas politehniskajā institūtā, kuru absolvēja 1916. gadā. 1918. gadā viņš pārcēlās uz Brjansku. Strādāja par skolotāju, statistiķi. Vēlāk pārcēlās uz Ļeņingradu.
1924. gadā debitēja ar saviem stāstiem Ļeņingradas žurnālā „Russkij sovremeņņik”. Stāstu krājumos „Tikšanās ar Līzu” (1927) un „Portrets” (1931) atspoguļoja „bijušās” pasaules un pēcrevolūcijas realitātes sadursmes. Savā pēdējā dzīves grāmatā, romānā „Pilsēta N” (1935), stāstījuma pamatā ir varoņa atmiņas par bērnības pilsētu – Dvinsku. Šī grāmata kalpoja par rakstnieka skarbas kritizēšanas iemeslu literārās diskusijas „Par cīņu pret formālismu un naturālismu” laikā, kas notika 1936. gada marta beigās un aprīļa sākumā. Pēc skandalozās sapulces, kas notika 1936. gada 25. martā Ļeņingradas Rakstnieku savienībā, diskusijas vidū Dobičins pazuda. Tiek uzskatīts, ka viņš izdarīja pašnāvību, kaut gan tas nav dokumentāli pierādīts.
Sākot ar 1991. gadu Daugavpilī notiek Dobičina lasījumi. Lasījumi, kas atskan šajos pasākumos, tiek apkopoti un publicēti atsevišķiem izdevumiem.
2012. gadā Daugavpils pareizticīgo kapos tika atklāts simbolisks piemineklis Leonīdam Dobičinam, kurš tika uzstādīts blakus rakstnieka tēva kapam.