Marko Džanoti jaunākajās gleznās tiek risināts dialogs, kas ir vismaz tikpat godājams kā tas, kurš ritēja Augstās renesanses laikmetā, kad Florences māksla uzstājās pret Venēcijas mākslu. Proti, tas ir dialogs starp zīmējumu/līniju un krāsu (disegno un colore). Džanoti daiļradē šie pretmeti ilgu laiku atradās iedīgļa stadijā – vismaz kopš darbu sērijas „Fasādes” (“Fachadas”, 1993). Tomēr mākslinieks ir turpinājis piešķirt tiem pārsteidzoši mūsdienīgas formas atbilstoši viņa dzimtenei Brazīlijai raksturīgajai Jaunās pasaules stilistikai, kā arī mūsu tumšajiem laikiem, kas kļūst arvien tumšāki. Tā nav sagadīšanās, ka arī amerikāņu abstraktais ekspresionists Marks Rotko savus rēgainos tēlus slavenā kārtā raksturoja kā „fasādes”. Tādējādi Džanoti mērķis ir sintezēt tradīcijas, izmantojot piemēru, kuru ir rādījis viens no pagājušā gadsimta dižākajiem abstrakcijas meistariem.
Galvu reibinošās lineārās perspektīvas, kas ir iezagušās Džanoti šābrīža kompozīcijās, sāk līdzināties režģiem. Režģiem ir senas saites ar arhitektoniskām skicēm un to moduļiem, nemaz nerunājot par kārtību, kas saistās ar pilsētu plāniem. Īsāk sakot, režģi sakārto un norobežo potenciāli bezgalīgus plašumus. Piemēram, izcilais vācu modernisma arhitekts Mīss van der Roe divdesmitā gadsimta divdesmito gadu nogalē izstrādāja „universālu telpu”, lai racionalizētu savus priekšstatus par ideālu ēku. Turpretim Rotko taisnstūri varētu būt atbilde līdzīgam skatījumam: Pīta Mondriāna utopiskajiem taišņu rakstiem, kas savieno horizontālas un vertikālas krāsu plaknes. Tomēr Rotko rokās šī spilgtā skaidrība ieguva mīklainākas, traģiskākas īpašības. Tas pats ir attiecināms arī uz Džanoti jaunākajiem darbiem. Šeit melanholiskās krāsas – tumši violetie, sarkanbrūnie un krēslaini zilie toņi – saplūst ar galvu reibinošām pilsētas perspektīvām. Minētās nokrāsas ir kā cieņas apliecinājums Rotko savdabīgajiem, tomēr ne ar ko nesajaucamajiem krāsu risinājumiem. Savukārt pilsētas perspektīvas atsauc atmiņā astoņpadsmitā gadsimta itāļu mākslinieka Džovanni Piranēzi neparastos “Iztēles cietumus” ar to stāvajām, satriecošajām ainavām un gluži jaunām kibertelpas radītām virtuālām dimensijām. Džanoti gleznieciskais redzējums vedina mūs pa elpu aizraujošu taku, kas vijas starp šīm eksistenciālajām galējībām.
Deivids Anfams
© Art Ex Ltd 2019
Informācija: