Lai gan Maibrita Ulvedāla Bjelke strādā tikai glezniecībā, viņa nekad nav baidījusies — patiesībā pat izrādījusi diezgan lielu dedzību — apstrīdēt pašas izraudzīto mediju. Skatītājiem pasniegtais smalkais, oriģinālais dialogs starp gleznas balstu, audeklu un faktisko “uzkrāsoto klātbūtni” (nevis statisku, gatavu attēlu), ir gan neatliekami pavedinošs, gan intriģējošs, un tam ir savi iemesli. Mākslinieces veikums līdzinās dejotājas priekšnesumam, viņa viegli pieņem un pārņem visas redzamās un neredzamās detaļas, pārkonfigurējot atvērto telpu, kuru neuzbāzīgi pieprasa savai mākslai, izdarot apņēmīgus gājienus ar gluži negaidītu dinamiku. Maibritas daiļradē audekla virsmai, rāmja robežām, krāsu triepieniem un pilieniem tiek veikli uzspiests nerakstīts likums: konkrētā topošā mākslas darba likums, saskaņā ar kuru visiem šiem elementiem ir jāspēlē līdzvērtīgi aktīva un aizvien plašāka loma, kas tomēr neaizēno to identitātes kodolu – pašu gleznu. Gleznas arhitektūrā, gleznojumi, kas izplatās telpā, kinētiskās virsmas, sienas izmēra darbu sērijas un grupas, “kubisko gleznu” sērijas, tās visas atspoguļo kopējas pamatprakses ģenialitāti, kas pakāpeniski un krāšņi atbrīvojusies no saviem sākotnējiem priekšrakstiem.
Ieradusies Parīzē savas karjeras sākumā, māksliniece atklāja mākslinieku grupu “Balsti un virsmas”, kuras dalībnieki tiecās pēc mākslas, kas aptvertu ārējos materiālus un atbrīvotu apgleznoto audeklu no rāmja, tādējādi izaicinot lineāri norobežotā tēla valdošās pozīcijas. Vēl pirms tam Maibritu bija dziļi iespaidojuši amerikāņu abstraktā ekspresionisma pārstāvju atklājumi jautājumos, kas skāra attiecības starp krāsu un audeklu, audeklu un rāmi, kā arī gleznu kā pabeigtu objektu. It sevišķi Marks Rotko kļuva par pastāvīgu iedvesmas avotu mākslinieces daiļradē. Maibrita juta īpašu radniecību ar Rotko un iesāka darbu sēriju, kurā gleznieciskais dialogs starp diviem lieliem, horizontāliem krāsu mākoņiem veidoja gleznu, kas vizuāli vairījās no virsmas ierobežojumus. Darbos „Ser-pen-tīns” (2000) un „Tumši-zilais-tirkīzs” (1996), kas abi ir skatāmi pašreizējā izstādē, māksliniece neapšaubāmi izrāda cieņu Markam Rotko, vienlaikus panākot pavisam citādu mijiedarbību starp motīvu un virsmu. Abos gadījumos viņas tīši milzīgie krāsas plankumi atrodas ļoti sarežģītā situācijā: audekls ir horizontāli sadalīts divās daļās, un krāsas pilieni apstrīd vienīgo loģiski iespējamo izvietojumu telpā… tas nav Rotko gleznu meditatīvais rāmums, gleznotāja atrodas sava veida ringā, kur šāvieni atskan no dažādām pusēm… Audekls līdzinās kaujas laukam, kur katrs elements cenšas panākt savu… dažādos virzienos krītoši krāsu pilieni apstrīd viendimensiju pieredzes ideju.
Citā leksikā, bet ne mazāk efektīvi, jaunākās darbu sērijas „Krāsu pārpilnība”, „Statiskā romantika” un „Krāsu flirts” arī izaicina viendimensiju pieeju. Māksliniece neapšaubāmi apstrīd visus priekšnoteikumus. Māksliniece rekonstruē un nosedz, šajā gadījumā atbalsta virsmu, ar bezgalīgi pacietīgu un pedantisku kinētiska attēla uzbūvi vai ar daudzu krāsas vienību “saaušanu”. Veikli veidota virsma, kas rāda vizuļojošas, šķietami vibrējošas formas un tiecas pāri gleznas jeb mākslas objekta malām. Šis “objekts” patiešām var būt ne tikai kubisks, bet arī arhitektonisks, jo īpaši, ja tam pievienojas līdzīgi sienas izmēra darbi. Darbu sērija „Statiskā romantika”, ar kuru sākās atbrīvošanās no virsmas ierobežojumiem, ir kļuvusi par arhitektūras vienību, nezaudējot savu māksliniecisko identitāti.
Maibrita Ulvedāla Bjelke ir triecienā ieņēmusi dižo mūsdienu glezniecības tradīciju, izsmalcinātā un oriģinālā veidā attīstot lielāko daļu tās atribūtu un papildinot tos ar sev raksturīgo pikantumu. Viņas krāsām un formām un to smalkajai saspēlei ir tieša emocionāla ietekme. Daiļradē Maibrita ir tāda pati kā dzīvē. Un viņa patiešām dzīvo un glezno ar lielu iedziļināšanos un sparu.
Anna Hindrija
Parīze, 2019. gada jūnijs
Mākslas vēsturniece un kritiķe, Renault mākslas kolekcijas direktore
Vairāk: