„Man bērnībā nebija tauriņu ķeramā tīkla, tāpēc brīžos, kad vajadzēja būt klusu, jo vectēvs atpūtās, es pie pirtiņas mīcīju mālus un veidoju skaistas lauvas”.
E. Vasilevskis
Kādā Latgales keramikas izstādē Rīgā mākslas vēsturnieks Jānis Pujāts (1925 -1988) iepazīstināja klātesošos ar keramiķiem, par jauno podnieku Evaldu Vasilevski viņš sacīja: „Jūs domājat, ka viņš ir keramiķis? Nē, viņš ir terorists, kam vajadzētu lidmašīnas zagt, nevis podu taisīt.” Evaldam esot palicis kauns, izdzirdot negaidītos vārdus, tomēr Pujāta sacītajā, kā allaž, bija noteikta daļa patiesības. Evaldam piemita milzīga uzdrīkstēšanās uzsākt it kā neiespējami realizējamus darbus. Atļaušanās būt citādam veidojās lēnām – pētot, apsverot un analizējot visu, kas sastopas cilvēka dzīves gājumā. Un tā visu dzīvi – nepārtraukts izzināšanas ceļš, kurā svarīgs bija viss ieraudzītais, sastaptais, izlasītais un pat – sajustais.
Māla sajūtu ceļš aizsākās J. Pujāta vadītājās keramikas nodarbībās Rēzeknē. Topošais keramiķis uzmanīgi sekoja Skolotāja sacītajam un centās pārbaudīt praktiskajā darbā gandrīz visu, ko dzirdēja lekcijās. Nopietns pārbaudījums bija pirmā cepļa kurināšana Griškānu pagasta “Zemesgolā” 1979. g., kad podu lauskas izveidoja bruģi pagalmā. Bija atļaušanās, bet pietrūka pieredzes, lai būtu labs rezultāts. Māla izzināšana turpinājās apmācot jaunos podniekus 14. arodvidusskolā un vēlāk, strādājot pēc principa – “dalāmies pieredzē un mācāmies paši” Latvijas Kultūras fonda kopā “Pūdnīku skūla” Kaunatas pag. “Akminīšos”, kopējās izstādēs, realizējot projektus, organizējot vasaras plenērus, kuri pulcēja radošus cilvēkus vienkopus un mudināja pētīt mālu kā materiālu un rosināja pārdomāt ikkatru mākslinieciskās izpausmes soli. Evaldam piemita harizma, pārliecība par uzsākto ceļu un spēja mudināt kolēģus aktīvai radošai darbībai. Tāpēc daudziem cilvēkiem viņš bija Sākums – patstāvīgam darbam ar mālu, jaunas nodarbošanās izvēlē, pirmā patstāvīgā cepļa piepildīšanā un kurināšanā, radošu apvienību veidošanā. Evalda māla un dzīves sajūtu tveršana noslēdzās 2018. gadā Kaunatas pagasta ”Akminīšos” agrā augusta rīta stundā.
Vasilevska personībai ir svarīga loma Latgales keramikā. Vairāk nekā 40 gadus viņš bija uzticīgs amatam, pulcēja kopā skolniekus un izveidoja savu skolu, bija Tautas Daiļamata meistars, Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Tomēr Evalds uzskatīja, ka lielāks gods par oficiālo atzinību ir tas, ka Meistaram ir iespēja vēl dzīves laikā redzēt, kā skolnieki kļūst par meistariem ar izkoptu stilistisko rokrakstu un neatkarīgu pieeju keramikas darbu radīšanā. Māla sajūtu tveršanu Evalds tagad ir nodevis skolnieku rokām un prātiem, bet viņa vārdi joprojām izskan ikdienā: “Mani vada pārliecība, ka podniekam vienmēr vajag lietot tādus darba paņēmienus, lai katrs radītais priekšmets būtu reāli vienīgais pasaulē”.
Informācija:
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs