Īstenojot pārrobežu projektu, Naujenes Novadpētniecības muzejs ir paplašinājis keramikas kolekciju, ko jau drīzumā varēs aplūkot izstādē „Podniecības tradīcijas Daugavpils novadā”.
“Pateicoties Latvijas-Lietuvas-Baltkrievijas pārrobežu sadarbības projektam “Seno amatu jaunā dzīve”, Naujenes muzejā tiek īstenotas dažādas aktivitātes. Viena no tām ir unikālu kolekciju veidošana,” stāsta muzeja direktore Evita Kusiņa-Koļesņika. Projekta ietvaros plānots iegādāties 95 eksponātus, kuri tiks izmantoti izstāžu veidošanā. Pašlaik ir iepirkta jau liela daļa šīs kolekcijas, tostarp 20 keramikas trauki, kas ir raksturīgi Daugavpils novadam. Tos pēc muzeja pasūtījuma darinājis Latgales keramiķis Valdis Pauliņš, kurš mēģinājis pēc iespējas precīzāk atdarināt tieši Naujenes pagastam raksturīgās saimniecības trauku formas. Savu darbu veidošanā keramiķis izmanto mālu, ko pats rok Daugavas krastos.
Muzeja direktore uzsver, ka pirms tam tika veikts nopietns izpētes darbs, lai uzzinātu, kādus traukus savās saimniecībās izmantoja Naujenes pagasta iedzīvotāji. Projektā iesaistītais zinātniski pētnieciskā darba eksperts strādāja LU Latvijas vēstures institūta Etnogrāfisko materiālu krātuvē, kur iepazinās ar padomju laikos Daugavpils novadā notikušo ekspedīciju materiāliem, kuros tika dokumentēti seno trauku zīmējumi, kas kalpoja par pamatu jaunu trauku darināšanā.
Podniecība Latgalē saglabājusies līdz mūsdienām un ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Ar podniecību jeb “pūdu grīšanu” nodarbojās apvidos, kur bija pieejams par Latgales zeltu dēvētais māls un malka. Pēc māla saimniecības traukiem bija liels pieprasījums, tāpēc šī amatniecības nozare zemniekiem kļuva par ienesīgu ienākumu avotu, lai uzturētu kuplo saimi. Sākotnēji ar trauku veidošanu nodarbojās sievietes, apdedzinot tos saimniecības pavardos vai krāsnīs. Naujenes pagastā, zem Livonijas ordeņa Dinaburgas mūra pils pamatiem, pirmsvācu laika kultūrslānī vairumā ir atrastas māla trauku lauskas ar švīkātu, gludo un apmesto virsmu.
10.gadsimtā parādījās podnieka ripa un šim amatam pievērsās vīrieši. Veidojās podniecības centri, kuros darbojās podnieki vairākās paaudzēs, pārmantojot amatu no tēva vai kaimiņa. Ar laiku pilnveidojās trauku izgatavošanas tehnoloģija, trauku tipi, formas, ornamentika, parādījās glazūra. Populārs kļuva taisnu un līkloču līniju raksts, kuru ievilka, traukam rotējot uz podnieka ripas.
13.-16. gadsimtā saimniecības trauki tika izgatavoti Dinaburgas pils tuvumā esošajās apmetnēs un senpilsētiņā. Vēlāk ar podniecību nodarbojās Juzefovas muižai piederošajos ciemos. 1883. gadā Daugavpils apriņķī darbojās 13 podnieki un 2 podnieku mācekļi. Ar katru gadu podnieku skaits apriņķī pakāpeniski pieauga. Latvijas brīvvalsts laikā to sekmēja Latvijas amatniecības kameras rīkotie podnieku kursi. Pēc Otrā pasaules kara padomju vara centās likvidēt individuālo ražošanu arī amatniecībā. Podnieka darbs tika aplikts ar lielu nodokli un uzskatīts par parazītisku. Tāpēc drīzumā podnieku darbnīcas un cepļi tika apzīmogoti, manta un lopi aprakstīti.
Daugavpilī un novadā keramikas kā tautas mākslas atdzimšana tika panākta tikai ХХ gadsimta 50. – to gadu nogalē, kad pilsētā sev mājvietu atrada tradīcijām bagātās Silajāņu podniecības pārstāvis Staņislavs Vilcāns. Padomju laikos Daugavpils rajona Maļinovkas ciema Kokinos, kolhoza „Znamja Oktjabrja” teritorijā, atradās vienīgais Daugavpils rajona keramikas ceplis, kurā darbojās Tautas daiļamata meistari Vladislavs Vincevičs un Staņislavs Vilcāns juniors. Sākoties 3. Atmodai, Vladislavs Vincevičs nopirka bijušo kolhoza zirgu stalli un turpina izkopt Daugavpils novada podniecības tradīcijas kopā ar dēlu Edvīnu Vinceviču.
Latgales podniecībai raksturīgas divas attīstības līnijas – praktiskā un dekoratīvā. Praktiskā podniecība tika izkopta vairāku tūkstošu gadu garumā, izgatavojot saimniecībai nepieciešamos traukus. Izstādē šo veidu raksturo tādi saimniecības trauki kā vāraunieks (trauks ēdiena gatavošanai), piena pods (trauks piena uzglabāšanai), pārosis (trauks ēdiena pārnēsāšanai), medaunieks (pods medus, piena produktu, ievārījuma glabāšanai), ka arī saimes bļodas un krūzes. Savukārt dekoratīvajai podniecībai jeb „keramikas taisīšanai” Latgalē pievērsās 20. gs. sākumā. Spilgtākie paraugi ekspozīcijā ir svečturi, svilpaunieki, vāzes, alus krūzes, sālstrauki un vazaunīki jeb puķu podi.
Muzeja ekspozīcijā pārstāvēti gan 19. gadsimta beigu, gan 20. gadsimta sākuma Latgales podnieku veidotie saimniecības trauki, kurus Naujenes pagasta iedzīvotāji iegādājušies gadatirgos Juzefovā, Višķos, Izvaltā vai no ceļojošiem tirgotājiem. Kā arī ir skatāmi padomju laikos tapušie vecmeistara Andreja Paulāna un Latgalē mūsdienās pazīstamu keramiķu Valda Pauliņa, Lilijas Zeiļas, Jura Krompāna un Voldemāra Vogula darbi. Evita Kusiņa-Koļesņika rāda neparastas formas trauku, sauktu par rukomoiņiku. Šāds trauks roku mazgāšanai senāk bija katra vecticībnieka sētā.
Galvenokārt visi eksponāti nonākuši muzejā kā dāvinājums, katram traukam ir savs stāsts. Izstādē pārstāvēti arī trauki no Slutišķu sādžas – gan ekspedīcijās ievākti oriģināli, gan to atdarinājums.
Aplūkojot kolekciju, var secināt, ka daudzi senākie trauki ir ilgstoši kalpojuši ikdienā, par ko liecina gan plaisas, gan dažu detaļu trūkums. Taču tas nav mazinājis šo trauku vērtību un noderīgumu. Muzeja direktore uzsver, ka senāk cilvēki pret lietām izturējās daudz rūpīgāk nekā mūsdienās, neko nemeta ārā, bet mēģināja iespēju robežās visu salabot. Izstādē var apskatīt bļodu, kuru ir mēģināts “salāpīt”, lai var trauku izmantot tālāk un dot tam otru dzīvību. Ir arī ieplēsti trauki, kuri ir vērtīgi ar savām krāsām un rakstiem, kas atbilst vietējai keramikai.
Keramikas izstāde ir tikai daļa no projekta aktivitātēm. Muzejs papildina savus krājumus ar dažādiem etnogrāfiskiem priekšmetiem, kuri saistīti ar tradicionālo Daugavas ielejas iedzīvotāju nodarbošanos un senajām amatu prasmēm, tostarp aušanu, adīšanu un podniecību. Viens no vērtīgākajiem muzeja ieguvumiem ir novada rokdarbnieces Valentīnas Kurtišas rokdarbu kolekcija — rakstaini cimdi un zeķes. Vairākos cimdu un zeķu pāros ieadīti tieši Naujenes pagastam raksturīgie raksti. Gan šie, gan daudzi citi rokdarbi būs apskatāmi rudenī izstādē “Rokdarbu tradīcijas Dvinas/Daugavas ielejas teritorijā”.
Evita Kusiņa-Koļesņika stāsta, ka izstāde veidojas ļoti apjomīga, tāpēc keramikas ekspozīcija izvietota atsevišķā telpā etnogrāfijas nodaļā. Savukārt novembrī apmeklētāji varēs skatīt ne tikai lielo izstādi, bet arī piedalīties jaunajā muzeja pedagoģiskajā programmā, kura ir saistīta ar stāstījumu par senām amatu prasmēm, vakarēšanas tradīciju, un katram dalībniekam būs iespēja apgūt dažādas senās amata prasmes muzejpedagoga pavadībā.
Projekta “Seno amatu jaunā dzīve” kopējās izmaksas ir 122 258 eiro, no kurām Eiropas kaimiņattiecību instrumenta līdzfinansējums ir 90% jeb 110 032 eiro, valsts budžeta dotācija ir 2645,35 eiro, bet Daugavpils novada pašvaldības līdzfinansējums ir 2645,35 eiro.
Naujenes Novadpētniecības muzejs jau 22. maijā vērs durvis apmeklētajiem, tāpēc laipni aicina ikvienu nākt aplūkot gan jauno keramikas izstādi, gan pārējās muzeja ekspozīcijas.
Avots: https://www.daugavpilsnovads.lv/naujenes-muzeja-top-keramikas-izstade/
