Polijas armijas divīzijas Latvijas Brīvības cīņās Daugavpilī un Daugavpils apkaimē

Polijas armijas daļas Latvijas teritorijā ienāca 1919. gada augusta beigās un pēc mēneša pilnībā atspieda Sarkano armiju no Daugavas kreisā krasta, nostiprinoties Ilūkstes apriņķa  austrumu daļā. 1920. gada 3. janvārī kopā ar Latvijas armijas vienībām, Polijas armijas I un III Leģiona divīzijas daļas devās uzbrukumā pāri Daugavai, tajā pašā dienā atbrīvojot Daugavpili, vēlāk – Krāslavu, Višķus, Rušonu, Dagdu u.c. apdzīvotas vietas. Cīnoties kopā ar Latvijas armijas Kurzemes divīzijas daļām poļu ģenerāļa E. Ridza-Smiglija karaspēka grupa līdz februārim atbrīvoja Dienvidlatgali, bet 1920. gadā atstāja Latviju. Līdz vasarai neliela Polijas armijas karaspēka nodaļa vēl palika Daugavpilī. Poļu karavīru 1919.-1920. gada kapu problemātika pēckara dokumentācijā netika apkopota vai sistematizēta. Arī Latvijas vēsturnieks Ēriks Jēkabsons, kas pētījis poļu karavīru kapu problēmas,  atzīst, ka diemžēl 20.gs. 20.-30. gados Latvijas Republikā tā arī netika pilnībā apkopotas ziņas par poļu karavīru kapiem Latgalē un Ilūkstes apriņķī. Vēsturnieks norāda, ka „pilnībā visas šo kapu atrašanās vietas nebija zināmas arī Polijas diplomātiskajām pārstāvniecībām”. Vēlāk – II pasaules karā un pēckara periodā esošā dokumentācija tika iznīcināta. Tādēļ nav iespējams apzināt ne tikai visas poļu karavīru kapavietas, bet arī karavīru uzvārdus, kuri paglabāti pazīstamajās un labi saglabātajās kapavietās, īpaši tāpēc, ka vairākums kritušo tika apglabāti kopējos kapos. Latvijā apglabāti 400-500 poļu karavīru. No tiem 237 – Slobodkā (Daugavpilī – kapsēta iznīcināta), pāri par 50 citās Daugavpils kapsētās, 200 – Laucesē”. Dodoties šajā ekskursijas maršrutā, interesentiem ir iespēja iepazīties ar kritušo Polijas karavīru atdusas vietām.