11. septembrī atpūtas vietā Augustplatz Kalkūnos jau otru reizi notika īsta balle gardēžiem. Pasākuma “Mājas kafejnīcu dienas” apmeklētāji tika laipni aicināti nobaudīt dažādus vietējos labumus, ko gatavo visīstākie kulinārā mantojuma tradīciju nesēji – vietējie iedzīvotāji. Galdā tika celti mājas ēdienu, gatavoti pēc sen pārbaudītām tradicionālām latviešu, latgaliešu, lietuviešu, krievu un pat turku receptēm. Šoreiz pasākumā piedalījās arī vietējie amatu meistari, kas izgatavo dažādas praktiskas un skaistas lietas. Viesus priecēja arī vēsturisko deju kolektīvs no Tabores.
Šoreiz pasākums bija veltīts medību tēmai, jo 19.gs beigās Kalkūnu muižas īpašnieks Augusts fon Etingens bija baltvācietis, kam visvairāk dzīvē patika medīt savos plašajos medību laukos kopā ar Otto fon Bismarku. Pēc medībām draugi pavadīja laiku pie smalki uzklāta galda, vērojot galma dejas.
Galdā tika celta saimnieces Jolantas Bāras gatavotā stirnas gaļas zupa ar kirbju bekona mēnestiņu Etingēna gaumē, ķirbju podiņi ar meža sēnēm, rupjmaizes kārtojums un zāļu tēja, kā arī dažādi konservējumi ziemai un pat sīpolu zapte.
Saimniece Svetlana Smirnova gatavoja savu tradicionālo našķi – skursteņkukūkas, ko varēja nobaudīt ar plūmju ievārījumu un saldējumu.
Kalkūniete Marija Kuhanoviča bija sarūpējusi gardus cepelīnus. Šī ēdiena recepti viņa aizguvusi no savas māmuļas, kas bija lietuviete. Marijas mājās cepelīni tiek gatavoti ļoti bieži īstā lauku krāsnī. Lai arī cepelīnu gatavošanas process ir visai laikietilpīgs, saimniecei tas sagādājot īstu baudu. Svētkiem viņa bija sagatavojusi 40 cepelīnus, ko pasniedza ar gardu gaļas un sīpolu mērci. Viņai talkā nāca Aļona Kovaļkova.
Vineta Era ar savu vīru – turku Aitaku (Aytac) uz ugunskura vārīja kazas gaļas un sīpolu zupu turku gaumē, gatavoja turku pankūkas, ķirbju saldumus un picu “pide”.
Šoreiz apmeklētāji varēja iegādāties arī vietējo amatnieču darinājumus. Jeļena Gridasova piedāvāja dažādus praktiskus tamborējumus – somas, kosmētikas maciņus, lādītes un traukus dažādu mantu glabāšanai. Ar rokdarbiem aizrāvies arī viņas dēls Vladimirs, kurš veido dažādas pītas figūriņas.
Rokdarbniece Jeļena Poltarjonoka darina dažādus praktiskus sīkumus no koka, ko pati arī apglezno, — atslēgu piekariņus, magnētiņus, olu turētājus un rotaļlietas. Amatniece atzīst, ka iedvesmu smeļas no saviem bērniem un viņu mīļākajiem animācijas filmu varoņiem.
Goda vietā šoreiz bija arī sīpoli, kas ir neatņemama visu ēdienu sastāvdaļa. Pasākumā neiztika bez stāstiem par ēdienu vēsturi un sīpoliem. Jolanta Bāra zina stāstīt pat īpašo pasaku par Kalkūnu sīpoliem. “Reiz senos laikos kāds nabaga vīrs no Baltkāju kalna apkārtnes brauca uz Daugavpils tirgu pārdot vezumu lielu un gardu sīpolu, kādus mācēja izaudzēt tikai viņa sieva. Visu vasaru saime bija stādījusi, laistījusi un ravējusi, un tagad Daugavpils traktieros esot daudz ciemiņu, kam galdā jāceļ gardi sīpolu klopši, pīrāgi un zupas – sīpoliem laba cena un to daudz vajagot. Rītausmas vēsumā vecā un lēnīgā ķēvīte vēl tīri mundri klidzināja cauri Kalkūnu ciemam, un vīrs domāja jaukas domas par to, ka nopelnīs labu naudiņu, nopirks lietas saimniecībai – kādas naglas un ķieģeļus, ķipjus un spaiņus, gardumus bērniem, ko skaistu sievai, un vēl, vēl…vecākā meita jālaiž skolās un jāpērk kāds vēršādas gabals apaviem, vajag sāls maišeli speķa sālīšanai, un varbūt paliks kāds grasis kortelītim uz apkūlībām. Te piepeši straujajā ceļa līkumā uz kalna, kur joprojām stāv Kalkūnes muižas pils, no pils vārtiem uz ceļa izbrāzās četrjūga kariete. Muižas kunga viesi devās mājup uz Rīgu, un trakulīgie zirgi, muižas lepnajā stallī labi pabaroti un nostāvējušies, nebija vairs viegli valdāmi. Zemnieka ķēvīte no pārsteiguma paklupa, rati uz kalna sagriezās un apgāzās. Visa sīpolu krava pašķīda un aizripoja no kalna lejā, kurš ieripoja zem žoga pagalmā, kurš tīrumā, kurš pie mājas pakša. Kalkūnu ciema saimnieces, priecīgas par negaidīto veiksmi, veikli salasīja slavenos, gardos sīpolus un noslēpa sēklai – ciema auglīgajā, mālainajā zemē labi padevās dārzeņi, bet pavisam labu sīpolu gan te vēl nebija bijis. Zemnieks apsēdās ceļa malā un sāka raudāt – kā lai tagad atgriežas mājā, pavisam tukšām rokām? Bet kalkūnieši, kā ieraduši dzīvot draudzīgi, drīz vien sāka nākt ar savām veltēm, un sanesa vīram pilnu vezumu Kalkūnos taisītu labumu – ķieģeļus, naglas, traukus, sāli, ādas gabalu, gardumiem kaltētus ābolus un bumbierus, krāsainus lakatiņus un zeķes, un par spirta brūzī taisītu kortelīti arī neaizmirsa. Brauca vīrs mājup priecīgs, bet Kalkūnos joprojām audzē un ēd sīpolus, paaudzēs glabājot receptes. Tā runā, ka franču sīpolu zupu un sīpolu marmelādi te iemācījušies gatavot kopš laikiem, kad te stāvējis franču karaspēks, bet vācu sīpolkūka, poļu sīpolu pīrāgi, lietuviešu cepelīni ar sīpolu mērci un daudzi citi sīpolu ēdieni ir tradicionāli daudzajām tautībām, kas izsenis kopā draudzīgi dzīvo Kalkūnos. Un, ja kāds ciemiņš kalkūniešiem dikti iepatīkas, tad tāds var cerēt saņemt dāvanā ģimenes sīpolu sēklai no vietējām saimniecēm.
Teksts, foto: Inese Minova
