Kronis tā ir sievišķības maģija, tas ir spēks, kas izceļ un godina! Kronis, tas ir ļoti personiski, īpaši un cēli! Kroni visbiežāk izvēlās un nēsā godos, kāzu un mičošanas rituālos, tāpat kroni izvēlās jubilejās vai svinīgos pasākumos, lai kādu īpaši godinātu! To tā īsti apjaust varējām izgājušajā sestdienā, atklājot Eglaines kultūras namā izstādi “Sēlijas kāzu kroņi”, ko radījušas 11 projekta dalībnieces, kuras ir no Sēlijas vai ar sēliskām dzimtas saknēm, vai ir Sēlijas vēsturiskās zemes iedvesmotas. Patīkami, ka blakus lepnajiem kāzu kroņiem šajā izstādē var aplūkot arī projekta “Septiņi vainagi – septiņi mīlasstāsti” ietvaros izšūtās septiņas 19. gadsimta Sēlijas etnogrāfisko vainagu rekonstrukcijas.
Latviešu folklorā vainags tika darināts un uzglabāts kā svētums. Vainagus glabāja kā īpašu atmiņu un nodeva mantojumā meitai vai māsai, tos glabāja no paaudzes paaudzē. Jaunas meitas vainagus darinājušas pašas vai mantojušas, bagātākās arī pirkušas. Reizē ar savu simbolisko nozīmi, vainags bija arī nepieciešama apģērba sastāvdaļa, kā arī rotaslieta. Jaunavai, izejot pie vīra, tā zaudēja tiesības valkāt vainagu un tai bija jāvalkā sievu galvassegas. Citās kultūrās galvas rotām piedēvē īpašu saikni ar kosmosu. Nezinu kā tur īsti ar to Visumu saikni sanāk, bet izstāde liek pētīt un domāt. Pieskaroties darbiem, sajust skaisto un domāt par mūžīgo. Kronis tāpat kā vainags ietver maģiskumu, ko savā kāzu dienā galvā izvēlas likt arvien vairāk šodienas līgavu. Vainaga un kroņa robeža agrākos laikos bija trausla. Vien tautastērpa izcelsme un novads noteica, kāds būs tērpa vainadziņš.
Arī mūsdienu izpratnē kronis ir tas krāšņākais un bagātīgākais vainaga variants. Grezns, uzmanību piesaistošs, unikāls un autentisks. Tikai šajā izstādē var aplūkot un sajust Nīcas un Sēlijas divu jauniešu mīlestību. Vienā no vainagiem saskatīt ievītus septiņu māsu vārdus. Un kur nu vēl projekta meistarklašu vadītājas Brigitas Strodas veidoto seno Sēlijas kāzu kroni – “Neretas dzērve”, kas tapis iedvesmojoties no Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja 19. gadsimta Neretas vainaga rekonstrukcijas, un oriģināli veidots ar sašaurinātu augšējo vainaga daļu. Kroni papildina stāsts – iedvesmojoties no pierakstītajām folkloras mutvārdu liecībām par raganām, kas senatnē dzīvojušas Slates silos. Brigitas kronis un kroņa stāsts kalpojis par paraugu un iedvesmas avotu pārējām projekta dalībniecēm atbrīvot sevī radošo potenciālu. Līdz ar to arī pārējos izstādē aplūkojamos kroņus papildina pašu kroņu darinātāju radītie stāsti, atšķirīgi savā veidolā, vienoti mērķī – parādot izstāstīt savu stāstu par Sēliju. Un tas ir to vērts.
Vēl viena patīkama ziņa, ka 12. aprīlī notiks Kroņu darināšanas darbnīca, ko vadīs Sēlijas māksliniece Gunita Jubele. Jau sākusies iepriekš pieteikšanās, bet pati izstāde būs skatāma līdz 28. aprīlim.
Kādreiz katras meitas gods bija darināt savu skaistāko līgavas vainagu, jo tā uzlikšanai un noņemšanai bija ļoti simboliska nozīme, kad jauna meita kļūst par sievu. Ir lasīts, ka Kurzemes pusē vainagi topošās sievas galvā esot vizējuši un mirdzējuši, tā aizbaidot visus ļaunos skatienus un skaudību. Varbūt arī mūspusē laiks atgriezties pie šīs nepelnīti aizmirstās tradīcijas. Es runāju par tādiem kroņiem, kurus uzliekot galvā iztaisnojās mugura…
Biedrības “Stendera novadnieki”
Valdes loceklis Miervaldis Brodovs
