12. decembrī plkst. 12.00 Daugavpils sinagogā notiks jaunas izstādes “Mans kaimiņš-ebrejs” (ceļojošā izstāde no Rēzeknes) atklāšana.
Runājot par Latgales pilsētām un Rēzekni, nevar nepamanīt kultūras nospiedumu, ko šeit atstājuši ebreji. Šodien, staigājot pa Rēzeknes ielām, grūti noticēt, ka pirms Otrā pasaules kara šī bija, faktiski, ebreju pilsēta. Šodien ebreji pilsētā ir teju izzuduši. Pa retam sanāk ieklīst nomaļā kapsētā, kur uz apsūnojuša kapu pieminekļa stāv uzraksts jidišā; vai izrādās, ka bērnības draugs dzīvojis mājā, kur blakus durvīm esot bijusi plāksne ar Dāvida zvaigzni, un mēs uzzinām, ka šai namā reiz pulcējušies ebreji. Tā kā vairāk kā gadsimtu ebreji bija vairāk pārstāvētā tautība, nav pārsteigums, ka pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas un brīvības cīņām, ebreju kopiena prasīja Pagaidu valdībai piešķirt jidišam Latgalē valsts valodas statusu.
Kur tad ebreji ir tagad? Asimilējušies jeb izsijāti pa visu pasauli? Īpašā, XIX gadsimta beigu ambrotipa un tintipa fotogrāfijas tehnikās veidotā fotoizstāde piedāvā ielūkoties nedaudzo Rēzeknes, kā arī ASV un Izraēlā dzīvojošo ebreju, kuri meklējuši un atraduši savas dzimtas saknes Rēzeknē, ģimeņu fotogrāfijās.
Fotogrāfiju autors: “Kad mani uzaicināja sagatavot foto ekspozīciju par Rēzeknes ebrejiem, sāku domāt kā tas varētu izskatīties. Sākumā atcerējos Rēzeknes ebreju vēsturi, kas aptver nepilnus divus gadsimtus, sākot ar reģiona nonākšanu Krievijas impērijas sastāvā un beidzot ar Otro pasaules karu. Šajā laikā ebreji pilsētā kļuva par dominējošo etnisko grupu. Pateicoties ebrejiem Rēzeknes senākā daļa ir ieguvusi tos vaibstus, kādu mēs to redzam arī šodien. Otrais pasaules karš, kura laikā ebreji bija spiesti pamest pilsētu, bet tie, kas palika, tika iznīcināti (un daļa tepat – pagalmā pie manas darbnīcas), man saistās ar poļu abstrakto ekspresionistu un gleznotāja Zdislava Beksinska estētiku.
Mēģinot meklēt asociācijas pirmais nāca prātā Agasfērs – Mūžīgais Žīds, kurš pēc viduslaiku leģendas liedza Jēzum atspiesties pret savas mājas sienu, un tika nolādēts klīst pa zemes virsu līdz Pastardienas atnākšanai – tā arī ebreju tauta līdz pat pagājušā gadsimta vidum bija spiesta klīst pa pasauli un no visām vietām dzīti.
Asociāciju ķēdē “mūžīgs” sasaucās ar “ambrotipu”, kur “ἀμβροτός” ir “nemirstīgs” un “τύπος” – “nospiedums”, un tā tieši bija viena no fotogrāfijas tehnikām, kuru dažus gadus atpakaļ biju sācis apgūt Jaunanglijas Fotoskolā (New England School of Photography) Bostonā – viena no pirmajām fotogrāfijas tehnikām. Ambrotips, radies vien 15 gadus pēc pirmās pilnvērtīgās foto tehnikas – dagerotipa 1854. gadā, ātri iekaroja popularitāti (galvenokārt, pateicoties tam, ka portretējamiem vairs nebija jāsēž sastingušiem 20 minūtes, bet gan tikai 1), turklāt, process arī bija daudz lētāks un fotogrāfijas kļuva pieejamas arī vidējam slānim.
Ambrotipa pamatne ir stikls un tas ir negatīvs, ja vien nav novietots uz tumša fona. Papildus tam tika nolemts veidot arī pozitīvus, autora modificētus tintipus (angļu valodā “tin” – “alumīnijs”, grieķu – “τύπος” – “nospiedums”). Alumīnija plašu vietā tika izmantotas dažādu plastikātu, lielākoties – organiskā stikla plates. Ambrotips un tintips arī lieliski sasaucas ar augstāk minēto poļu abstraktā ekspresionisma estētiku pieļaujot gan apzinātus, gan netīšus fotogrāfiju defektus, kuri mūsdienās ir kļuvuši par dotās tehnikas vizītkarti. Portretējamie ir šodien dzīvojošie ebreju tautības pārstāvji, tā vai citādi saistīti ar Rēzeknes pilsētu, taču fotogrāfiju estētika demonstrē autora priekšstatu par visas ebreju tautas vēsturi.”
Izstāde tapusi ar ASV vēstniecības Latvijā atbalstu
Organizators Rēzeknes teātris Joriks sadarbībā ar Rēzeknes Zaļo sinagogu
Kuratore: Paraskēva Deikina
Informācija:
Muzejs “Ebreji Daugavpilī un Latgalē”
