Jau no mūsu vecvecākiem esam ielāgojuši kādu dzīves gudrību, proti, kājām vienmēr jābūt siltumā. Tāpēc siltas vilnas zeķes vēsā laikā vienmēr lieti noderēs. Par to pārliecināta Dubnas pagasta rokdarbniece Anita Drozdova, kura darina ļoti krāšņas vilnas zeķes jebkuram vecumam un gaumei. Rokdarbi ir kļuvuši par Anitas ikdienas nodarbi un vienīgo ienākumu avotu. Taču viņa darina ne tikai zeķes vien. Uz pasūtījumu top arī neparasti pinumi, kurus Anita izgatavo nevis no klūgām, bet no vecām avīzēm.
Ar eksotisko virtuvi uz “tu”
“Man ļoti patīk adīt zeķes. Tās ir ļoti vajadzīgas, jo ātri nodilst. Ja tā ir zeķe, tad tai jābūt no vilnas un siltai,” saka rokdarbniece. Anita ada jau kopš skolas gadiem. Pirmās iemaņas ierādījusi mamma, kura tik veikli darbojusies ar adīkli, ka bijis grūti izsekot. Nopietnāk Anita pie adatām ķērusies, kad jau pašai bija ģimene. Arī saimniekot virtuvē Anitu iemācījusi mamma, kas savulaik bijusi godu saimniece. Ejot mammai palīgos, pamazām Anita visu iemācījusies un vēlāk pati klājusi galdus dažādos pasākumos.
Anita agri izgājusi pie vīra, kļuva par mīlošu mammu trim dēliem un meitai. Kad bērni pabeidza skolu, visi četri devās pelnīt naudu uz Angliju un Īriju. Vīrs pāragri bija aizgājis aizsaulē. Anita tobrīd strādāja kafejnīcā Daugavpilī, nolēma paņemt mēnesi atvaļinājuma, lai varētu apciemot katru bērnu. Taču atvaļinājums ievilcies uz sešiem gadiem, jo arī pati Anita atrada darbu Anglijā. Dēls pamudinājis mammu izmēģināt, palīdzējis uzrakstīt CV. “Domāju – kāds tur darbs, man angļu valodas zināšanas ir nulle. Skolā mācījos vācu valodu,” saka Anita. Viņa jau posusies ceļā uz mājām, bet atnāca ziņa no darba devēja, ka pēc trim dienām jāierodas darbā. Taizemiešu-japāņu restorāns atradās citā pilsētā, kurp Anita brauca ar vilcienu. Atceroties savu pirmo braucienu, Anita izplūst smieklos. Valodas nezināšanas dēļ nevarējusi saprasties ar biļešu kontrolieri, beigu beigās viņš Anitu izsēdinājis no vilciena ar visu biļeti. Izrādās, viņa bija iesēdusies nevis parastajā, bet pirmās klases vagonā.
Sākumā Anita pieņemta darbā par trauku mazgātāju. Visa saziņa notikusi ar žestu palīdzību. Menedžeris indietis Dass bijis ļoti pretimnākošs, palīdzējis tikt galā ne tikai ar angļu valodu, bet arī ar taizemiešu un japāņu ēdienu nosaukumiem, līdz mudinājis Anitu ķerties pie pašas gatavošanas. Protams, arī te neizticis bez kurioziem, pārpratuma pēc sagatavojot pavisam citu ēdienu, taču viss uztverts ar humoru. Tā Anita iemācījusies gatavot dažādus eksotisku ēdienus, tostarp suši. Anita veikli nosauc virkni nedzirdētu ēdienu nosaukumu un atzīst, ka labprāt vēl būtu strādājusi, ja vien atļautu veselība.
Visu Anglijā nopelnīto naudu Anita ieguldīja savas mājas remontā Dubnā. Faktiski nācies pilnībā renovēt veco māju, sapirkt mēbeles, lai var izguldīt visus bērnus un mazbērnus, kas atbrauc ciemos.
Anita atgriezusies mājās pirms pieciem gadiem, taču saikne ar Angliju palikusi – ik rītu viņa saņem uzmundrinošu īsziņu no bijušā kaimiņa šrilankieša Radas, ar kura ģimeni bija izveidojusies cieša draudzība. Pirms pāris gadiem Rada bija ieradies ciemos apskatīt Latgali un solījies te atbraukt ar visu ģimeni. Liels pluss darbam Anglijā bijusi iespēja apgūt valodu, tagad Anita brīvi sarunājas angļu valodā.
No ārzemēm atgriezušies visi četri bērni, pat agrāk par mammu. Nevienam nekad nav bijusi doma tur palikt, taču ik pa laikam kāds aizbrauc papelnīt naudu. Ar saviem bērniem viņa lepojas un priecīga atklāj, ka martā pasaulē nāks desmitais mazbērns.
Avīžu klūgas
Greznās vilnas zeķes saliktas skaistos pītos grozos, kas no pirmā acu uzmetiena ir tradicionālie klūgu pinumi. Taču izrādās, grozi sapīti no papīra.
Pirms daudziem gadiem Anita apmeklēja kursus lietišķās mākslas studijā “Pūpoli” Špoģu Mūzikas un mākslas skolā, kur apguva klūgu pīšanas pamatus un tehniku. Jau tad sapratusi, ka šis darbs ir ļoti smags, jo klūgu sagatavošana pati par sevi ir ļoti sarežģīta. Anita atradusi izeju – klūgu vietā izmantot papīru, kas ir vieglāk pieejams materiāls, turklāt slavējama ir pati doma par avīžu otrreizēju izmantošanu.
Pats pīšanas process esot ļoti aizraujošs. Daudz laika paiet, griežot un tinot avīžu lapas dažāda izmēra rullīšos. Visam jābūt smuki gludam. Ja izstrādājumu vēlas tumšāku, izvēlas apdrukātu papīru, ar attēliem. Ja vajadzīgs balts grozs, tad jāiemanās avīzi satīt tā, lai ārpusē paliek baltā avīžlapas apmale. Satītās loksnes Anita ietonē ar akrila krāsu, turklāt tā nostiprina rullīšus un padara tos pakļāvīgus pīšanai. Kad grozs gatavs, to noklāj ar PVA līmi un visbeidzot ar akrila laku, kas darbiņu nostiprina. Šādus grozus esot viegli kopt un pat var mazgāt ar ūdeni. Īstās klūgas tiek izmantotas vien grozu rokturiem. No žurnāliem sanāk krāsaini, raibi, avangardiski darbi, tos nevar krāsot.
Nelielam grozam 30 cm diametrā vajadzīgi vismaz 200 avīžu rullīši, tās esot kādas 20 avīzes. Pinot grozus, Anita ne tikai izstudējusi dažādu avīžu saturu, bet arī novērtējusi, kurai ir vislabākais papīrs. “Griežot avīzes, izlasīts daudz vērtīga, pat 15 gadus vecās avīzēs – gan receptes un padomi, gan intervijas ar interesantiem cilvēkiem,” teic rokdarbniece.
Anita veido visdažādākos darbus – grozus, paplātes, paliktņus, pat šūpuļus bērniem. Šādos grozos labi uzglabājas sīpoli un ķiploki.
Ja kādam mājās mētājas nevajadzīgi avīžu krājumi, tos var droši atdot Anitai, kura no avīzēm izgatavos skaistus darbus.
Tieši par savu neparasto aizraušanos Anita Drozdova pirms pāris gadiem Daugavpils novada konkursā „Saimnieks” ieguva speciālbalvu nominācijā “Radošākais amatnieks”.
Pašlaik pandēmijas dēļ nenotiek tirdziņi, tāpēc vienīgā iespēja rast pircējus saviem izstrādājumiem ir caur sociālajiem tīkliem. Vietnē Facebook Anita izveidojusi lapu “Groziņu pasaule” , kur var aplūkot viņas darinājumus un sazināties ar pašu autori.
Teksts, foto: Inese Minova
Avots: https://ieej.lv/th5xy
