Senākos laikos bija pieņemts lielākus un apjomīgākus darbus darīt kopā ar kaimiņiem vai radiem, tādejādi ar smagajiem lauku darbiem ātrāk tiekot galā. Tā senatnē aizsākās talkas, kurās kopīgiem spēkiem veda mēslus, vāca sienu, kūla labību, stādīja un noraka kartupeļus. Bet pēc strādāšanas talciniekus vienmēr labi paēdināja un bieži notika lustēšanās ar dziesmām un dančiem.
Īstenojot projektu “Talku tradīciju apzināšana un izpēte Daugavpils novadā” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, Skrindu dzimtas muzejam izdevies gūt daudz interesantu stāstu par talkošanu Latgalē. Vēsturnieks Arnis Slabožaņins kopā ar kinooperatoru Sergeju Čakānu uzrunāja vietējos ļaudis, kuru stāstījums apkopots dokumentālā filmā.
Skrindu dzimtas muzeja direktore Anna Lazdāne stāsta, ka ik gadu rudenī vai pavasarī cilvēki mēdz doties cits citam talkā. Talkošana esot sena tradīcija, ko viņa pati atceras kopš bērnības. “Atceros, kā mēs gājām kaimiņos viens otram palīdzēt, talkojām, bet noslēgumā bija tādi skaisti svētki. Tā radās ideja apzināt šīs talkas, uzrakstījām projektu Latvijas Kultūrkapitāla fondam, mūs atbalstīja un nu darbiņš ir īstenots,” stāsta Anna.
Abiem projekta īstenotājiem Arnim un Sergejam tā nav pirmā pieredze dokumentālu filmu veidošanā. Ekspedīcijas talku izpētē uzsāktas jau pavasarī, cenšoties aptvert pēc iespējas plašāku Augšdaugavas novada teritoriju, satikti cilvēki Dvietē, Vabolē, Špoģos, Višķos un citviet. Daudz vērtīgu videomateriālu uziets Latvijas kinofonda arhīvos, bet visvērtīgākās esot pašu cilvēku atmiņas un fotogrāfijas.
Vēsturnieks Arnis Slabožaņins secina, ka Dienvidlatgalē vispopulārākās esot mēslu talkas, otrā vietā esot kulšanas talkas. Mazāk vietējie stāstījuši par siena un kartupeļu talkām. Uzzinājuši daudz jauna un interesanta, piemēram, kas ir škladanka, un ka talkām sekojušas dažādas jautras izdarības. “Kad krauj siena kaudzi, meitenes sienu mīda, bet džeki liek kaudzē, tad meitenes šļūc lejā. Un tur bija sava shēma – meitenes šļūca pie tā puiša, kas viņai patika. Tas bija zināma veida naktsklubs,” smejas Arnis. Viņu uzjautrinājis kādas Dvietes teicējas stāsts par to, kā viņa reiz šļūkusi no siena kaudzes, bet lejā sagaidījis viņai netīkams puisis, kuram metusi ar dakšām.
“Kāda sieviete, kas tepat Lielajās Kļockās dzīvo, stāstīja, kā viņas tēvs vai vectēvs pirms labības sēšanas meties ceļos tajā rudzu vai auzu laukā un lūdza Dievu, tad tikai sēja, lai labi ieaug. Un mēs tieši šādu videomateriālu atradām, kurā tiešām piefiksēts, kā kāds vīrietis to dara, nometies ceļos. Un tas ļoti labi ilustrē viņas stāstu,” iespaidos dalās vēsturnieks.
Arī pati Anna Lazdāne vēl labi atceras dažādas talkas. Kad notika cūku bēres, mamma mazos bērnus neesot laidusi laukā no istabas, lai neredz kaušanas skatus, taču Anna tāpat dzirdējusi cūkas kviekšanu un izmanījusies palūkoties arī, kas tur īsti notiek. “Tad nāca visi kaimiņi, daudz bija, kādi pieci vai seši puiši to cūku dūra un svilināja. Un tie bija milzīgi svētki. Tūlīt pat vārīja tās abādas,” stāsta Anna Lazdāne. Taču visvairāk atmiņā palikušas tieši mēslu talkas. “Tad bija dziļās kūtis, turēja, cik nu varēja – gotiņu un dažas cūkas. Pa ziemu tās kūtis jau bija sastāvējušas ar mēsliem un pavasarī vai rudenī notika kūts tīrīšana. Nāca apkārtnes spēcīgākie puiši. Un tad tētis brūvēja alu. Strādājām visi. Puiši no kūts mēza laukā, sievas ārdīja no vezumiem uz lauka. Bija sadalīts – sievu un vīru darbi.”
Sarunās ar cilvēkiem Arnis Slabožaņins atklājis daudz interesantu faktu, arī dažādus izteicienus, parunas un pat anekdotes par talkām. Pētījis arī vēsturiskus avotus un vecās avīzes, meklējot talku pirmsākumus.
Jaunākā paaudze par talkām zina vien no vecvecāku stāstītā. Sergejs Čakāns atzīst, ka paša vecmamma, kas bija dzimusi tālajā 1907. gadā, viņam bērnībā esot stāstījusi par talku tradīcijām, taču, mazs puika būdams, neko viņai vairāk neesot izjautājis. “Šis projekts atkal atgādināja manu bērnību, manas sarunas ar vecmammu, kuras es nekur nepierakstīju. Man šķita, ka es kompensēju tolaik neiegūto informāciju, piedaloties šajā projektā. Deviņdesmitajos gados viss bija daudz vienkāršāk, bija saimniecības. Arī maniem vecākiem bija saimniecība. Bija cilvēki, kas nāca palīgā, mēs gājām palīgā, tā bija,” saka Sergejs.
Savukārt Arnis no bērnības atceras, ka pēc siena talkām gulējuši uz siena. Viens no teicējiem pastāstījis, kā pēc talkas slepus no vecākiem posušies ar citiem jauniešiem uz vietējo večerinku. Sataisījuši siena lelles un ievīstījuši segās, lai izskatās, ka talcinieki guļ, bet paši ar mopēdu “Gauja” laidušies uz dejām.
Apkopojot cilvēku atmiņu stāstus un kinofonda arhīvos atrastos materiālus, tapusi dokumentāla filma “Talkas un talku tradīcijas Dienvidlatgalē”, ko ikvienam ir iespēja noskatīties un lejupielādēt, apmeklējot Skrindu dzimtas muzeju, taču drīzumā būs iespēja filmu noskatīties arī interneta vidē.
Projekta ietvaros tapusi arī izstāde “Talku tradīcijas Augšdaugavas novadā”, kurā apkopotas fotogrāfijas kopš pagājušā gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Izstādi var aplūkot Kulināra mantojuma telpās.
Projekta noslēguma pasākumā uz filmas pirmizrādi tika aicināts ikviens interesents un arī paši stāstnieki, kuri saņēma no muzeja nelielas piemiņas veltes. Un kā jau pienākas ikvienas talkas noslēgumā, visi tika aicināti uz svētku mielastu Kulinārā mantojuma telpās, kur Latgales saimniece Ilze Stabulniece viesus cienāja ar svaigi ceptām asins desām un kartupeļu desām. Savukārt vietējais tautas muzikants Jānis Gipters visus aicināja izlocīt balsis un kājas.
Projekts “Talku tradīciju apzināšana un izpēte Daugavpils novadā” īstenots ar Valsts Kultūrkapitāla atbalstu, izmaksas 1400 eiro.
Teksts, foto: Inese Minova
