Vabolē par skaistu tradīciju kļuvusi Aizgavēņa sagaidīšana, kas ik gadu notiek ar Latgales folkloras kopu sadziedāšanos “Aizgavienī cīmus braucu” un īpašā cienasta gatavošanu uz ugunskura.
Aizgavēnis tiek atzīmēts īsu brīdi pirms Pelnu trešdienas un garā Lieldienu gavēņa. Tā ir iespēja vēl pēdējo reizi kārtīgi izpriecāties, doties ķekatās, ciemoties un mieloties ar sātīgu ēdienu. Citviet tiek svinēti Meteņi vai Maslenica, bet Vaboles pagastā pieturas pie savām tradīcijām, svinot tieši Aizgavēni.
Vaboles pagasta pārvaldes vadītāja Aina Pabērza pastāstīja, ka Aizgavēņa svinēšana Vabolē notiek jau kopš 2008. gada, taču patiesībā šiem svētkiem ir sena vēsture, ko viņiem izdevies izcelt saulītē un popularizēt.
Pēc senajām tradīcijām ar Aizgavēni sākas Lielais gavēnis, tāpēc jau mūsu senci centās šajā dienā kārtīgi izlustēties un sātīgi paēst, zinot, ka būs jāsavelk josta ciešāk. Galvenokārt šajā dienā galdā tika celta gaļa, ko gavēnī vairs nevarēs ēst. Zinātāji dodas Aizgavēnī uz Vaboli, jo tieši te var nobaudīt īpašo “mieta gaļu”. Turklāt to var ne tikai nogaršot, bet arī pašiem uzcept uz ugunskura. Trekna žāvēta cūkgaļa tiek uzsprausta uz pīlādža klūgas un cepināta liesmās. Svarīgi ir šo klūgu pietaupīt, jo tā palīdzēs tikt galā ar kaitēkļiem dārzā – atliek tikai klūgu iespraust vagā un kāpostiem neviens tārps nepiemetīsies. Aina Pabērza atzīst, ka daudzi cilvēki nāk uz šo pasākumu, lai dabūtu šādu klūgu, jo esot paši pārliecinājušies dzīvē, ka šis ticējums darbojas.
Reizē ar gaļu uz klūgas tiek sprausts arī īpašais miežu plācenis, kas tiek cepts tieši Vabolē. Aina Pabērza stāsta, ka miežu miltus nopirkt gan nevarot, tāpēc tos gatavo paši, samaļot miežu putraimus, bet pašus plāceņus cep kultūras nama vadītāja Vija Pabērze pēc viņai vien zināmas receptes. Pankūkas ir tik gardas, ka gluži vai mutē kūst, un lielā bļoda tukšojas diezgan naski. Pie sātīgā ēdiena ciemiņiem tiek pasniegta īpašā Vaboles zālīšu tēja, bet vēlāk var izbaudīt arī neparasti gardu ozolzīļu kafiju.
Aizgavēnis ir domāts ne tikai vēdera priekiem, šajā dienā mēdz braukt cits pie cita ciemos un vizināties ar ragavām. Arī tas ir saistīts ar seniem ticējumiem – jo tālāk brauc ciemos, jo garāki augs lini. Arī braukšana no kalna ar ragavām vistiešāk bijusi saistīta ar linu augšanu.
Vārkavas novada folkloras kopas “Dzeipurs” dziedātājas Janīna Ancāne un Marija Salceviča stāsta, ka Vārkavas pusē ik gadu Aizgavēnī tiek braukts uz Pilišķu kalnu, ņemot līdzi ragavas un maskas. Ar ragavām tiek braukts no kalna, lai labi padotos gan lini, gan labība, lai cilvēkiem būtu saticība un veselība. Šajā dienā notiek maskošanās — vīrieši pārģērbjas par sievietēm un sievietes – par vīriešiem. Bet cienastam tiek vārīta miežu biezputra ar žāvētas gaļas circeņiem.
Ziemas lustes un braukšana ar ragavām gan šogad izpalika, taču Aina Pabērza uzskata, ka īstam svētku noskaņojumam sniegs nav galvenais, daudz svarīgāka ir laba kompānija un iešana vienam pie otra ciemos.
Ievērojot tradīcijas, arī šoreiz notika vienas dienas izstāde “No simtgades pūra lādes”, kur folkloras kopu dalībnieces demonstrēja savu un dzimtas piederīgo talantu. Šoreiz izstādē varēja aplūkot raibu raibos lupatu deķīšus, kas saglabājušies folkloras kopu dalībnieču pūrā.
Šādus lupatu deķīšus jaunībā audusi arī Vaboles etnogrāfiskā ansambļa „Vabaļis” dziedātāja Lidija Sparāne. Strādājot sovhozā Eglainē, kluba vadītāja bija sagatavojusi stellēs pamatni aušanai, bet Lidija sagriezusi lupatās savas kleitas un brunčus, lai būtu, no kā aust, sazīmējusi uz papīra krāsas, kādās audīs deķīti. Izausto deķīti vēlāk ieklājusi uz grīdas sava dzīvokļa gaitenī. Mūsdienās lupatu deķīšus aužot reti kurš, jo trūkst labas pamatnes – linu diegu, arī stelles reti kuram ir saglabājušās. Taču agrāk tādi grīdceliņi bijuši katrā mājā. “Nopirkt jau nevarēja. Bet kājas noslaucīt vajag un pie gultas paklāt. Tos arī labi izkratīt — izdauzi smiltis laukā un tīrs. Mazgāt arī vienkārši, es mazgāju parastā ūdenī un pavasarī vēl izdauzu ar vāli, mazgājamā mašīnā žēl likt,” stāsta Lidija Sparāne. Jaunībā viņa audusi arī četru nīšu galda palagus. Reiz atvaļinājuma laikā mamma viņai sagatavojusi stelles, bet Lidija noaudusi četrus galda palagus – divus mammai un divus krustmātei.
Lupatu deķīšus līdzi atvedušas arī Vārkavas dziedātājas. Marijai Salcevičai līdzi viņas mammas Annas Upenieces austais deķītis, ko Marija glabā kā lielu relikviju. Mamma bijusi liela rokdarbniece, audusi t.s. lasītās segas, kas izskatījušās pēc tepiķa, linu galdautus un dvieļus, ko vēlāk atstāja pūrā savām četrām meitām. Arī Marija savulaik iemācījusies aust un ir saglabājusi darba kārtībā mammas stelles cerībā, ka ar laiku tām atradīsies pielietojums. Liela audēja bijusi arī Janīnas Ancānes mamma Anna Vuškāne, kas audusi segas ar krāšņiem rakstiem. Janīnu priecē, ka Vārkavā aušanas tradīcijas uztur muzeja vadītāja Elvīra Āboliņa, kura vada aušanas nodarbības vietējām sievām.
Aizgavēņa pasākuma kulminācija Vabolē ir folkloras kopu sadziedāšanās. Šo tradīciju savulaik aizsāka etnogrāfiskais ansamblis “Vabaļis”. Jāteic, ka ansamblis “Vabaļis” un tā vadītājs Artūrs Uškāns šoreiz bija sarūpējis jaunas dziesmas, jo gatavojas izdot savu trešo albumu.
Pasākumu šogad kuplināja arī Daugavpils novada folkloras kopas – Kalupes pagasta „Kolupkas” un Nīcgales tautas nama „Neicgalīši”, kā arī viesi – Daugavpils Latviešu kultūras centra folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra”, Preiļu novada Saunas pagasta folkloras kopa „Naktineica” un Vārkavas novada folkloras kopa “Dzeipurs”. Kolektīvi bija parūpējušies par lustīgām Aizgavēņa tradicionālajām dziesmām, dejām, rotaļām, ticējumiem un konkursiem. Ciemiņi nenāca tukšām rokām, bet katrs bija sarūpējis kādu gardu dāvanu, ko likt kopīgajā galdā, lai pēc lustīgas sadziedāšanās varētu baudīt arī sātīgu cienastu.
Avots: https://www.daugavpilsnovads.lv/aizgavenis-vabole-sagaidits-ar-skanigam-dziesmam-un-gardu-cienastu/
