Daugavpilī, Baznīcas un Liginišķu ielas krustojumā, atrodas Baltijā pirmā vecticībnieku lūgšanu nama (1660) piemiņas vieta. Latvijas vecticībniecības agrīnās vēstures avoti liecina, ka 1659. gada vasarā daļa vecticībnieku, glābjoties no vajāšanas, pārcēlušies uz dzīvi Kurzemes hercogistē. 1660. gada vasarā, apmetušies Liginišķu sādžā, kas toreiz ietilpa Kurzemes hercogistes teritorijā, viņi uzcēla Kurzemē pirmo vecticībnieku dievnamu. Tas tika būvēts laikā, kad Krievijā valdīja cars Aleksejs Mihailovičs. Šī dievnama pārzinis bija priesteris Terentijs, pēc tam viņa dēls Afanasijs un mazdēls Stefans. Vēstījums par to, kā mūsu novadā nokļuvis Terentijs, lasāms Kurzemes vēsturē. Tāpat kļuvis zināms, ka priesteris Terentijs, nodzīvojis 97 gadus, miris Liginišķos 1764. gada vasarā. Bet Terentija dēls Afanasijs aizgāja aizsaulē 111 gadu vecumā Baltruku sādžā 1775. gada vasarā.
Vecticībnieku baznīcas 1960. gada kalendārā ir publikācija “Pirmais vecticībnieku dievnams Baltijas valstīs”. Tajā rakstīts, ka dievnams ticis slēgts 1837. gadā, cara Nikolaja I valdīšanas laikā. Dievnama turpmākais liktenis nav skaidri zināms: vai nodedzis, vai arī ticis izlaupīts un iznīcināts. Tā vietā uzstādīts simbolisks melnā granīta krusts.