Nīcgales Lielais akmens ir vislielākais pašreiz zināmais laukakmens Latvijā. Tas atrodas dziļi mežā ap 6 km uz austrumiem no Nīcgales dzelzceļa stacijas, taču viegli sasniedzams, pateicoties ierīkotajam zemesceļam un norādēm. Akmens atrodas meža stigu krustpunktā.
Saglabājušies nostāsti, kas vēsta, ka 18. un 19. gs. uz tā plakanās virsmas esot bijis novietots galds un sēdekļi. Kalupes, Līksnas, Vārkavas un citi apkārtējie muižnieki pie akmens pulcējušies medībās, lai atpūstos un “stiprinātos”. Vietējo muižnieku ar medībām saistītās izdarības atceras arī V.Gavars, kas Nīcgales mežniecībā 20. gs. 30.-os gados bija mežsargs, un, jauns puisis būdams, pats piedalījies muižnieku rīkotajās medībās kā dzinējs. Te esot svinēti arī Līgo svētki, un, kā stāsta vecāki cilvēki, uz akmens laukumiņa notikušas dejas.
Nīcgales mežniecības mežzinis A.Jotsons 1938. gadā meža strādniekam Lauskim licis iekalt trīs pakāpienus, par katru samaksājot 5 latus. Šos trīs pakāpienus joprojām min ekskursantu papēži.
Laukakmens izmēri (1991.g.):
| garums | 10,5 m |
| platums | 10,4 m |
| augstums | 3,50 m |
| apkārtmērs | 31,1 m |
| tilpums | 170 m3 |
Brīvi pieejams apmeklētājiem katru dienu.
Ieejas maksas nav.
Nostāsti, ticējumi
Līksnas pagasta iedzīvotāja A.Smagara stāstītā teika:
“Velni nodomājuši aizdambēt Daugavu. Viņi sameklējuši ļoti lielu akmeni un to nesuši uz Daugavu. Akmeņi nesuši divpadsmit velnu. Viņi nesuši visu nakti, bet pret rīta pusi tie dzirdējuši gaili dziedam, un nu nosvieduši akmeni purvā, uz Nīcgaļa un Kalupa meža robežas. Šis akmens atrodas tur šo baltu dienu.”
Nīcgales novada iedzīvotāja A.Vāverāna stāstījumā darbojas viens velns:
”Latgalē, Kalupes pagastā, vienā mežā atrodas ļoti liels akmens, lai gan tanī apgabalā ir vispārīgi maz akmeņu. Reiz velns esot nesis šo akmeni un gribējis sviest Daugavā, lai to aizdambētu, bet akmens bijis par daudz smags, izkritis velnam no rokām un iekritis Kolupes mežā, kur tas redzams šo baltu dienu.”
Līksnas pagasta iedzīvotāja E.Paukša stāstītā teika:
“Velnam reiz uznākusi liela skaudība pa Daugavas teiksmaino un vareno tecējumu. Viņš nodomājis reiz tam darīt galu, aizbērt Daugavu visā tās tecējumā Latvijas zemē. Kaut kur ziemeļos viņš piegrābis pilnu savu velnišķīgu retu sietu ar akmeņiem un drāzies uz Daugavu. Netālu no Daugavas šis pamanījis, ka visi akmeņi jau izbiruši Latvijas ziemeļos, izņemot vienu lielu akmeni, kas nevarējis izkrist caur reto sietu; nu dusmās grūdis arī to laukā, kas nokritis Nīcgaļa purvā, netālu no Daugavas. Šis akmens vēl arī šodien guļ turpat, izslējis savus divus kuprus un apsedzis ar sūnām.”