Poļu mantojums Daugavpilī

1561. gadā Latgale kļuva par Polijas sastāvdaļu. Pēc poļu–zviedru kara (1600 – 1629) Latgale līdz 1772.gadam palika Polijas īpašumā un to sāka dēvēt par Inflantiju (Inflanty) jeb Polijas Vidzemi. Šajos vēstures līkločos īpaša vieta bija Daugavpilij. Inflantijas kņazistes priekšgalā atradās karaļa iecelts pārvaldnieks, kuru sauca par vaivadu. Latgali iedalīja 4 apriņķos: Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas. Apriņķu priekšniekus sauca par stārastiem. Daugavpils stārasrata bija augstākais jeb virsstārasta. Inflantijai bija savs bīskaps, sākumā ar sēdekli Daugavpilī, tad Viļņā. Bez valsts Seima Varšavā, Daugavpilī tika izveidots tā sauktais seimelis (mazais Seims) ar sešiem deputātiem (muižniekiem) no Latgales, Lietuvas un Polijas. 16.gs. no 1513. g. līdz 1525. g. Daugavpils komturs bija Heinrihs Plāters. Bet 1883.g. vasarā grāfs Jans Kazimirs Jozefs Plāters – Zībergs (1850 – 1922) vienā no tagadējiem pilsētas mikrorajoniem – Poguļankā – izveidoja  sanatoriju, kurā izmantoja minerālūdens, dūņu un kumisa ārstnieciskās procedūras.  Kopš tā laika Poguļanku sāka dēvēt par kūrortu. Viņš pārvaldīja īpašumu līdz 1918.gadam. Sanatorija darbu pārtrauca 20.gs.90.ajos gados. 1886.gadā grāfs bija  izveidojis  kuģīša Dinaburga – Poguļanka satiksmi pa Daugavu. Šobrīd Daugavpilī ir Plāteru iela. Ar Poliju Daugavpili cieši saista arī 1920. gada janvāra notikumi, kad Polijas armijas divīzijas no pilsētas padzina lieliniekus. Daugavpils pilsētā šobrīd dzīvo ap 15 % poļu, darbojas Poļu kultūras centrs un Poļu ģimnāzija. Polijas valsts prezidents Broņislavs Komarovskis, kas 2010. gadā apmeklēja pilsētu, Daugavpili nosauca par Latvijas poļu galvaspilsētu.