Karikatūrists (1927-1999). Gunārs Bērziņš dzimis 1927.gada 4. jūnijā Daugavpilī Latvijas armijas pulkveža Edgara Bērziņa un viņa sievas Annas ģimenē. Jau bērnībā zēnam patika zīmēt, un zīmējumi tapa zibenīgi. Pirmie kritiķi bija sētnieki, kas dzēsa ar ogli zīmētās ilustrācijas no sētām un māju sienām. Ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur 1942.gadā Gunārs pabeidza Rīgas pilsētas 47.pamatskolu un iestājās Rīgas Valsts tehnikuma Mehānikas nodaļā. Jau tolaik paralēli mācībām Gunāra lielais vaļasprieks, kuram tika veltīts katrs brīvs brīdis, bija karikatūru zīmēšana.
Bērziņš seniors, 1943.gada vasarā kļuvis par latviešu leģiona 15. artilērijas pulka divīzijas komandieri, uzskatīja, ka nemierīgajā laikā dēlam būs drošāk atrasties tēva tuvumā. Un tā sešpadsmitgadīgais Gunārs Bērziņš 1944.gadā brīvprātīgi iestājās Latviešu leģionā. Kopā ar savu karaspēka daļu viņš nokļuva Vācijā, kur 1945.gada 2.maijā padevās gūstā Sarkanajai armijai. No 1945.gada maija līdz 1946.gada augustam viņš atradās ieslodzījumā karagūstekņu filtrācijas nometnēs, sākumā Vācijā, vēlāk – Polijā un PSRS. Ieslodzījumā G.Bērziņš turpināja zīmēt karikatūras, attēlojot tajās karagūstekņu dzīvi. Latvijas Okupācijas muzeja krājumos glabājas vairāk nekā 180 G.Bērziņa gūsta laikā tapušo karikatūru. Pieminot šo mākslinieka radošās darbības periodu, Okupācijas muzejs 2008.gadā organizēja izstādi „Nezināmais Gunārs Bērziņš. Latviešu karavīrs padomju gūstā”.
Pēc kara atgriezies no gūsta, Gunārs 1947.gadā sāka strādāt Valsts leļļu teātrī par dekoratoru. Teātra stingrais darbalaiks viņu neapmierināja, jo nevarēja nodoties savam aicinājumam – karikatūrai, un Gunārs no teātra aizgāja. No 1948. līdz 1985.gadam G.Bērziņš strādāja par noformētāju LPSR ZA Remontu un celtniecības pārvaldē Salaspilī. Šajā laikā viņš sāka piedāvāt savas karikatūras preses izdevumiem, pamazām kļūdams pazīstams. Gunāra zīmējumus labprāt pieņēma un publicēja. Nozīmīgs pavērsiens Gunāra Bērziņa daiļradē bija darbs laikraksta „Padomju Jaunatne” humora un satīras pielikumā „Asā slota” (1948-1974) un žurnālā „Dadzis” (1957-1996).
Mākslinieka darbu diapazons bija plašs, tie bija kā atsevišķi sadzīves karikatūru darbi, tā arī zīmējumu cikli un masu skati par visdažādāko sabiedrības slāņu pārstāvjiem. Viņa karikatūru mīļākie varoņi bija melnais kaķis un meža kuilis, tāpēc draugu vidū mākslinieks nereti saukts par Lielo kaķu marķīzu. Darbiem raksturīgs nepretenciozs, vienkāršs tušas zīmējums, izmantojot arī to iekrāsošanu ar akvareli. Mākslinieks karikatūrās spēja saskatīt un trāpīgi atklāt dzīves negācijas, radot mērķtiecīgus un kompozicionāli izvērstus sadzīves sižetu risinājumus. Viņa jautrās un sirsnīgās karikatūras gadu desmitiem smīdinājušas vairākas latviešu paaudzes.
1974.gadā mākslinieks pārcēlās uz dzīvi Tukumā, paralēli strādājot Rīgā.
1983.gadā G.Bērziņš kļuva Mākslinieku savienības biedrs. Karikatūrists ilustrējis vairākas angļu un vācu gramatikas grāmatas, Valda Artava grāmatas, A.Markona “Pārprasto centību” un P.Ētera „Mičumaču”, kā arī izveidojis vairāk kā 100 grāmatzīmes. Pēc mākslinieka nāves 2002.gadā tika izdota grāmata „Gunārs Bērziņš. Melnā kaķa bruņinieks”, kas sniedz vispārēju ieskatu mākslinieka radošajā darbībā.
Gunārs Bērziņš miris 1999.gada 30.jūnijā, apglabāts Tukuma Veļķu kapos.
Saistība ar Daugavpili:
Dzimis Daugavpilī