Francis Trasuns (latgaliešu: Fraņcs Trasuns; dzimis 1864. gada 16. oktobrī, miris 1926. gada 6. aprīlī) bija latgaliešu un latviešu kultūras un garīgais darbinieks, valstsvīrs un literāts. Krievijas impērijas I Valsts domes deputāts (1906), Latgales Zemes padomes priekšsēdētājs (1917), Tautas padomes loceklis (1918), Saeimas deputāts (1922—1926). Visu mūžu nodarbojās ar latgaliešu valodas un kultūras aizstāvību. Viņš sarakstīja vairākas mācību grāmatas, kā arī izdeva un rediģēja vairākus periodiskos izdevumus – laikrakstu “Auseklis” (1906–1907) un “Zemnīku Bolss” (1924–1926), žurnālu “Zemnīku Draugs” (1920). Trasuns aktīvi darbojās dažādās sabiedriskās organizācijās (Rīgas Latviešu biedrībā, Pēterburgas latviešu muzikālistiskajā sabiedrībā u.c.) un aizstāvēja ideju par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju. Daugavpils bija viņa pirmā darba vieta. Trasuns bija viens no galvenajiem 1917.gada Latgales kongresa Rēzeknē organizētājiem, kur tika izlemts par Latgales apvienošanos ar citiem Latvijas novadiem. Kongress ievēlēja Trasunu Latgales Pagaidu zemes padomē, un viņš kļuva par Tautas padomes locekli, kura 1918.gada 18.novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku. Kaut arī Trasuns tautā bija ļoti populārs un daudz darīja Katoļu baznīcas labā, dažādu politisku nesaskaņu un intrigu dēļ 1926.gadā viņš tika izslēgts no baznīcas. Trasuns mira ar sirdstrieku 1926.gada 6.aprīlī, tika apbedīts Rēzeknes Brāļu kapos ārpus Katoļu kapu teritorijas, kas tagad iekļauti Miera ielas kapos.