Valodas

Svētdiena, 20.Augusts, 2017

Brīdinājuma ziņojums

The service having id "_lv_draugiem" is missing, reactivate its module or save again the list of services.

Vijolnieks Pauls Krūmiņš

Vijolnieks Pauls Krūmiņš

Apmēram 40 gadus Daugavpils mūzikas dzīvē nebija iedomājama bez Paula Krūmiņa – vijolnieka, diriģenta, pedagoga, sabiedriska darbinieka. Dzimis 1892. gada 5.augustā. Mācījies vijoles spēli Berlīnes Mūzikas akadēmijā un uzsācis kamermūziķa gaitas, koncertējot Vācijā, Austroungārijā un Dānijā. No 1923.gada viņš strādāja Daugavpilī Latgales tautas konservatorijā un 1928. gada kļuva par tās direktoru. Izveidoja pirmo Daugavpils simfonisko orķestri. Kā aktīvs diriģents P.Krūmiņš bija neaizstājams vasaras sezonās, kad  Daugavpils kūrortā ”Mežciems” tika organizēti brīvdabas koncerti. II pasaules kara laikā, riskējot ar dzīvību, glāba no holokausta vajātos ebrejus. Viņam piešķirts augsts Izraēlas apbalvojums par izcilu vīrišķību un Jeruzalemē uzstādīta piemiņas plāksne. P.Krūmiņš miris 1965. gada 24.jūlijā un apglabāts Rīgas I Meža kapos.

Paula Krūmiņa lieta

Uldis Neiburgs, Latvijas Avīze

Tikai atmodas laikā plašāka sabiedrība Latvijā uzzināja par pazīstamā Daugavpils mūzikas pedagoga un vijolnieka Paula Krūmiņa (1882 – 1965) drosmīgo rīcību. Riskēdams ar dzīvību, viņš izglāba divas jaunas ebrejietes – savu bijušo vijoles klases audzēkni Cecīliju Gradis un viņas māsu Nadeždu Gradis-Valks, kuru vecāki gāja bojā holokaustā. Vācu okupācijas sākumā Daugavpils ebrejus sadzina kopā vietējā sinagogā, taču abām māsām, pateicoties teicamajām latviešu valodas zināšanām un neebrejiskam izskatam, izdevās izkļūt no ieslodzījuma. Pirmais, pie kā viņas meklēja palīdzību, bija tieši Krūmiņš, kurš abas tūlīt uzņēma savā dzīvoklī Rīgas ielā 30. 1941. gada oktobrī viņam izdevās meitenēm sagādāt ”āriskus” dokumentus uz Lidijas Krūmiņas un Irēnas Liepiņas vārda. Tie deva iespēju strādāt un uz kartītēm saņemt pārtiku. Kad vēlāk šīs pagaidu personas apliecības bija jānomaina ar jaunām, uz kurām bija arī personas fotogrāfija, kāda Daugavpils prefektūras pasu nodaļas darbiniece uz tām atpazina abas ebreju meitenes un par to nekavējoties ziņoja attiecīgajām iestādēm. Par šo gadījumu 1941. gada 12. novembrī rakstīja arī laikraksts ”Daugavas Vēstnesis”, nepatiesi apgalvojot, ka ”šis atklājums Daugavpils sabiedrībā izsaucis dzīvas pārrunas un sašutumu. Var jau būt, ka vijolnieka kungam pret žīdietēm sevišķas simpātijas, bet tāpēc tūlīt savu māju nevajadzēja pārvērst žīdiskā harēmā un maldināt prefektūru. Ar brīdi, kad vijolnieks K. deva savu parakstu divu žīdeņu pārtaisīšanai par latvietēm, viņš pats vairs nav latvietis un vieta Daugavpils latviešu sabiedrībā viņam nevar būt”.

Izmeklēšanu, par laimi, veica tiesas ierēdņi, kas nebija akli nacistu rīkojumu pildītāji un ļoti labi saprata radušos situāciju. Kā parāda 1942. gada 15. aprīļa Daugavpils apgabaltiesas spriedums Paula Krūmiņa lietā, ko līdz ar citiem materiāliem Okupācijas muzejam savulaik uzticēja viņa dēls Latvijas Mūzikas akadēmijas docents Andrejs Krūmiņš, tiesa apsūdzēja Krūmiņu tikai par nepatiesu ziņu sniegšanu un varas iestāžu maldināšanu, nevis ebreju slēpšanu, par ko draudētu daudz lielākas represijas. Laimīga sagadīšanās bija arī tā, ka dienu pirms policija pārmeklēja Krūmiņa dzīvokli, viņš abas bēgles bija nosūtījis uz paslēptuvi laukos, Kalkūnē. Tiesas laikā Krūmiņš nelokāmi palika pie iepriekš izdomātās versijas, ka abas māsas bijušas tikai Gradis ģimenes audžumeitas. Tolaik piecpadsmitgadīgais Andrejs Krūmiņš vēlāk atcerējās, ka tiesnesis pret tēvu izturējies ļoti cilvēcīgi un neviens viņa rīcību nav centies saistīt ar politiskiem motīviem. Tiesa sodīja Paulu Krūmiņu ar astoņu mēnešu ieslodzījumu cietumā. Svarīgas bija arī vairākuma Daugavpils sabiedrības klusībā paustās simpātijas apsūdzētajam un vairāku ietekmīgu mūziķu, pēc izglītības juristu, centieni panākt viņa soda mīkstināšanu. Kaut arī izmeklēšanas laikā pašam Krūmiņam draudēja nāves briesmas, viņš tomēr nepameta māsas likteņa varā, bet apgādāja tās ar jauniem viltotiem dokumentiem un ar poļu pretošanās kustības dalībnieku atbalstu iesēdināja vilcienā, kas devās Viļņas virzienā. Meiteņu glābšanā Krūmiņam palīdzēja arī viņa dzīvokļa kaimiņi Ševļakovi, dzelzceļnieks Leons Pavlovičs un citi. Abas māsas laimīgi sasniedza Austriju un tur arī sagaidīja kara beigas.

Ilgus pēckara gadus par šo notikumu nebija pieņemts runāt, jo padomju režīms nevēlējās pievērst holokaustam īpašu uzmanību. Arī Andrejs Krūmiņš visos dokumentos par tēvu minēja, ka viņš bijis notiesāts ”par padomju pilsoņu glābšanu”. Viņam pat dots mājiens, ka tad, ja tēvs par šo glābšanu sodīts tikai ar ieslodzījumu cietumā, tas varot nozīmēt, ka viņš sadarbojies ar fašistiem. Kāds čekas virsnieks izteicies: ”Ja sievietes, kurām tēvs palīdzēja, laimīgi tikušas līdz dienvidiem un arī tēvs palicis dzīvs, tad tur kaut kas nav kārtībā.” Tikai 1989. gada 18. aprīlī ”Yad Vashem” centrs Jeruzalemē pieņēma lēmumu par Paula Krūmiņa apbalvošanu ar Goda medaļu un Goda titulu ”Taisnīgais starp tautām”, kas pavēra iespēju dēlam apmeklēt Izraēlu un svinīgā ceremonijā tēva piemiņai iestādīt kociņu ”Yad Vashem” memoriāla ”Taisnprātīgo dārzā”. Saviļņojošākais brīdis bija Andreja Krūmiņa atkalredzēšanās ar sava tēva izglābto ebrejieti Cecīliju Gradis-Boruhovicu, kas pēc apprecēšanās bija pārcēlusies uz dzīvi Johannesburgā Dienvidāfrikas Republikā.

Attēlos: Pauls Krūmiņš (vidū) ar audzēkņiem, avots: www.occupation.lv

           Paula Krūmiņa piemiņas plāksne, avots: www.db.yadvashem.org

 

Adrese: 
Daugavpils mūzikas vidusskola. 1920-tajos gados - Latgales tautas konservatorija.
Kandavas iela 2a
Koordinātes: 
Latitude: 55.872617300000
Longitude: 26.510093900000

Daugavpils novada tūrisma informācijas centrs

Daugavpils tūrisma informācijas centrs

Rīgas iela 22a, Daugavpils