Valodas

Piektdiena, 23.Jūnijs, 2017

Brīdinājuma ziņojums

The service having id "_lv_draugiem" is missing, reactivate its module or save again the list of services.

Vecpils pilskalns un Dinaburgas pilsdrupas

Vecpils pilskalns un Dinaburgas pilsdrupas

Unikāla vieta, ko uzskata par Daugavpils pirmsākumu, kas atrodas dabas parkā „Daugavas loki” netālu no Slutišķu etnogrāfiskās vecticībnieku sādžas. Pilskalns slienas Butišķu meandra (loka) loka ziemeļrietumu daļā grūti pieejamā vietā Daugavas senlejas stāvkrastā. Augstais un  stāvais krasts upes līkumā pēc seno karavadoņu domām bija lieliska stratēģiska vieta ūdens ceļa novērošanai, pa kuru ritēja tirdzniecība  ar Polocku,  Rīgu un Gotlandi. Šajā vietā veidojās viens no stiprākajiem Austrumlatgales administratīvajiem centriem. Arī tagad, lai  nokļūtu līdz pilskalnam, jādodas pa stāvas takas pakāpieniem. Vēstures avotos pilskalns minēts kā Novene, Nevgin, vecā Daugavpils (Dünaburg) u.c.

Pirmie iedzīvotāji šajā teritorijā esot parādījušies pirms 11 tūkstošiem gadu. 2.gadu tūkstoša sākumā Novene bija kļuvusi par ievērojamu novada centru, kur atradusies koka pils. Netālu no pils atradies ciems. Daugavas loku dabas un kultūrvēstures vērtību pētnieks profesors Bruno Jansons raksturojot šo vietu, rakstīja: „Katrs vēstures posms ir atstājis savas pēdas: seno apbedījumu vietas, apmetnes, pilskalni, un beidzot mūsdienu cilvēka atstātās ietekmes. Daugava ne vienmēr bijusi tautu vienotāja. Tā bija sava veida robežlīnija, kurai bija liela nozīme latviešu nācijas veidošanā. Tā bija kā robeža starp baltu un somugru ciltīm, starp Livoniju un Lietuvas valsti, robeža starp Kurzemes hercogisti un Poļu Inflantiju, starp Vitebskas un Kurzemes guberņām, frontes līnija Pirmajā pasaules kara laikā, robeža starp Daugavpils un Ilūkstes apriņķi Latvijas brīvvalsts laikā”.

Kad Latgales teritorijas pārņēma krustneši, tie Novenes koka pili nodedzināja.  1275. gadā (to uzskata arī par Daugavpils pilsētas dibināšanas gadu),  Livonijas ordeņa maģistrs  Raceburgas Ernests (Ernst von Rassburg), šajā vietā pavēlēja uzsliet mūra pili. Mūra pils tajos laikos kalpoja gan kā cietoksnis, kā atbalsta punkts ordeņa varas nostiprināšanai Latgalē. Taču dažādu karu un uzbrukumu laikā pils tika postīta un atkal atjaunota. 

Šobrīd, stāvot pilskalna virsotnē, aplūkojot tik tikko jaušamās pilsdrupu aprises un 1997.gadā uzcelto Dinaburgas pils maketu mērogā 1:40(autors Igors Manžoss), un nolūkojoties upes plūdumā, iztēlē virknējas nemitīgo cīniņu ainas: neskaitāmie leišu uzbrukumi, polockieši, Ivana Bargā karapulki. 

1277. gadā, uzreiz pēc Dinaburgas mūra pils uzcelšanas, tai uzbruka lietuviešu kņazs Traidens. Bagāts izziņas materiāls atrodams „Atskaņu hronikā” (1290 – 1296), kurā aprakstīts, ka drīz pēc pils uzcelšanas lietuviešu kņazs Traidens ar savu mūru graujamo mašīnu, kas  no 2000 soļu attāluma spēja raidīt pudu smagus akmeņus pret mūri, uzsāka pils aplenkšanu. Dzejas formā atainots, ka pirmos lietuviešu uzbrukumus ar spēcīgām lingām, stiprās pils aizstāvji atvaira. Tikai 35 gadus vēlāk lietuviešiem izdevās ieņemt cietoksni un pilnīgi to nopostīt. 1313. gadā Livonijas ordeņa maģistrs Gerhards fon Jorke atjaunoja pili. 1403. gadā lietuviešu kņazs Vitauts iebruka Latgalē. Dinaburgas cietoksnis atkal tika nopostīts. Bruņinieki to atjaunoja, bet 1481. gadā Vitauts atkal to nodedzināja. 1481. gadā  Dinaburga uz īsu brīdi kļuva pat par Maskavas kņaza kara laupījumu.

14.gs. pils bija Dinaburgas komtura centrs un sēdeklis. Līdz mūsdienām saglabājies tā zīmogs, kura augšējā daļā ir Livonijas aizgādnes Marijas attēls ar Bērnu klēpī, bet apakšējā – ceļos nometies bruņinieks, kas ar rokām sargājoši aptvēris pils sienu.

Sākot ar 16. gadsimtu Dinaburga nonāk Polijas- Lietuvas pakļautībā, jo pirms Ordeņa valsts sabrukuma,  maģistrs kopā ar citām Latgales pilīm, to par 700 tāleriem pārdeva poļu karalim Sigismundam Augustam.  1577. gadā Dinaburga kļūst par poļu “inflantijas vojevodistes” centru. No šī laika  Dinaburga ieguva ģerboni – sarkanā laukā sudraba grifs ar karaļa Sigismunda Augusta iniciāļiem. Taču bija veltīgi gaidīt mierīgu laiku iestāšanos. Dinaburgas kara pārbaudījumi ar to vēl nebeidzās. 1577. gadā Ivana Bargā kara laikā ar poļu karali Stefanu Batoriju krievu kareivji ieņēma Dinaburgu. Krievu cars  tur ierīkoja savu štābu. Aizbraucot no cietokšņa, viņš par  komendantu tajā atstāja pulkvedi - grāfu Vilhelmu Plāteru. 

 Bruņinieku dibināta vecā Dinaburga daudzo aplenkumu un postījumu rezultātā zaudēja savu iepriekšējo nozīmi,  un 1582. gadā Stefans Batorijs to pārcēla uz vietu, kur atrodas mūsdienu Daugavpils. Bēdīgi, taču laikā no 1811.-1829. gadam Dinaburgas pilsdrupas bez žēlastības izmantoja jaunā Dinaburgas (Daugavpils cietokšņa) būvniecībai: pils sienu augšdaļas tika jau pilnīgi iznīcinātas – akmeņi un ķieģeļi izlauzti un aizvesti uz Daugavpili.   Šķirstot Gustava Manteifeļa sastādītā greznā albūma „Terra Mariana”  („Māras zeme”) (1888) faksimilizdevumu, varam rast vizuālu priekšstatu par pils izskatu. To zīmējis arī grāfs Ādams Plāters, kas pilskalnā veicis arheoloģiskos izrakumus.

Pirmie izrakumi pilskalnā veikti 1888. gadā. To  rezultāti apliecināja, ka celtnes lielākais garums bijis aptuveni 59 m, lielākais platums (rietumu galā) aptuveni 26 m. Kā būvmateriāls tika izmantoti ļoti lieli ķieģeļi, laukakmeņi un kaļķakmens plāksnes. Ieeja Dinaburgas pilī vedusi no austrumu puses caur 2 priekšpilīm, kas bijušas apjoztas ar laukakmeņu mūriem un grāvjiem. Tos ar vienkāršu aizdambējumu varēja piepildīt ar ūdeni un tādējādi padarīt grūti forsējamus. Pilī nokļuva pa paceļamu tiltu caur vārtiem, ko sargāja īpaši torņi.  Pils austrumu spārnā atradušas trīs pagraba telpas. Pils ieejas celtnes otrajā stāvā atradusies pils kapela ar fresku rotājumu, kurai ziemeļu spārnā pieslējās kapitula zāle, uz rietumiem no tās – sanāksmju un ēdamtelpa. Rietumu spārnā, kas atradās Daugavas pusē, iespējams, atradās komtura dzīvojamās telpas. Zem uzskaitītajām telpām atradušās virtuves, noliktavas, apsildāmās telpas un ordeņa brāļu dormitorijs (guļamās telpas).

Citējot A. Dunsdorfa un E. Spekkes vēsturisko izziņas avotus, iztēlē atkal virknējas jaunas ainiņas, proti, par to, kā pilī dzīvojuši bruņinieki: “Pilī atradusies bieza bruņinieku statūtu grāmata, kuru katram bruņiniekam bija jāizlasa vismaz trīs reizes gadā. Bruņinieki dalījušies bruņiniekos-karavīros un mūkos. Mūkiem pēc statūtiem bijis stingri noteikts viņu īpašums: kreklu pāris, bikšu (bridžu) pāris, divi apavu pāri, viens apmetnis vai mētelis, viens palags, viens guļammaiss, lūgšanu grāmata un nazis. Esot varējis audzēt bārdu, bet galvu vajadzējis cirpt „uz nulli”. Drīkstējis medīt vilkus un lāčus, tikai bez dzinējsuņiem. Gulēt vajadzēja kreklā, šaurajās bridža biksēs un zābakos. Personīgās mantas glabāja somā, kuru guļot nebija ļauts aizsiet ciet. (..) Kad Dinaburgas apkārtnē parādījās pirmie jezuīti, viņi ziņoja savai Romas priekšniecībai, ka ordeņa brāļi - svētnieki klaiņo pa mežu medīdami, lasīdami ogas un sēnes, nodarbojas ar tirdzniecību, bet vietējie iedzīvotāji zem ozoliem pielūdz senču dievus”.

Pilskalnam var apiet apkārt pa riņķveida taku, kas veido noslēgtu apli.

Papildus informācija: 
Adrese: 
Vecpils, Naujenes pagasts, Daugavpils novads
Koordinātes: 
Latitude: 55.912413000000
Longitude: 26.724812000000

Daugavpils novada tūrisma informācijas centrs

Daugavpils tūrisma informācijas centrs

Rīgas iela 22a, Daugavpils